3 °C
Pavasaris ir laiks, kad pat pārliecinātam pilsētniekam bieži vien vairāk gribas būt pie dabas un iedēstīt kaut sīpolu podiņā uz palodzes. Taču ir ļaudis, kam dzīve pilsētā nav šķērslis, lai iekoptu skaistu dārzu, turētu mājputnus, trušus vai pat zirgus. Kāda ir šo cilvēku pieredze un ko dod tuvība dabai, par to šajā rakstā.
Arita Ratniece Ogrē audzē trušus, pārsvarā kā mīļdzīvniekus, jo atzīst, ka tie ļoti labi noņem stresu. "Kad esmu darbā pārstrādājusies, pietiek aiziet pie trusīšiem: uzreiz ir citas domas, citas sajūtas, smadzenes atslēdzas no darba un ikdienas," viņa saka.
Līga Vasiļūna bijusi preses fotogrāfe, taču nu jau teju desmit gadus viņa kopj savu urbāno dārzu, kurā galvenā loma atvēlēta mājputniem – tie urbānā dārza ziedu laikos bijuši pat ap diviem simtiem. Putnus viņa audzē privātmājā Pārdaugavā. "Putnus ieviesu, jo, kad bērni bija mazi, bija svarīgi, lai ir pašiem savas olas no vistām, par kurām zinu, ko tās ēdušas," paskaidro Līga. "Turklāt vēlējos, lai bērni pierod pie dzīvniekiem un iemācās viņus apkopt, dzīvo tuvāk dabai. Dzīvojot Rīgā, mani bērni ir izauguši, līdzīgi kā aug lauku bērni. Arī man pašai ir vajadzīga lauku sajūta."
Bet kāpēc tad vienkārši nepārvākties uz laukiem? Līga atbild, ka pilsētā dzīvot tomēr ērtāk: darba, izglītības un citu iespēju dēļ.
Savulaik, dzīvojot Berlīnē, priecājos, ka pat tuvu pilsētas centram ierīkoti kazu un mājputnu aploki, ko var izstaigāt katrs interesents. Rīgā nekā tāda nav. Latvijas Dabas fonda (LDF) biotopu eksperte un botāniķe Rūta Sniedze-Kretalova mieri- na – Rīgā toties ir cita savdabība. Pilsētas nomalē Vakarbuļļos vasarās mēdz ganīties LDF mobilā ganāmpulka govis, kas noēd zāli dabiskajās pļavās.
"Lopiņš pilsētā – tas nav nekas unikāls. Dzīvnieks ir gan mauriņa apsaimniekošanas veids – ir teritorijas, kur tas pat ir labākais risinājums –, gan sabiedrības iespēja būt lielākā kontaktā ar dabu,"
teic R. Sniedze-Kretalova.
Dzīvnieku turēšana pilsētā mazina urbāno sajūtu: ir jauki, ja netālu iedziedas gailis vai var aiziet ar bērniem uz putnu sētu, pabarot vistiņas ar pieneņu lapām.
Biežāk gan daba ienāk pilsētā ar parku un dārzu palīdzību. Rīgas parki ir ļoti skaisti, taču daļa rīdzinieku kopj paši savu māju apkaimi, tiecoties to padarīt pēc iespējas zaļāku un daiļāku.
Avita Jasliņa arī reiz bija rak- stoša žurnāliste, bet tagad viņa ir dārzniece un sertificēta ainavu tehniķe, kas žurnālā "Praktiskais Latvietis" regulāri sniedz padomus par dārza kopšanu. Kādam varbūt šķitīs, ka tad jau Rīgu Avita nomainījusi uz dzīvi laukos vai vismaz mazpilsētā, taču tā nebūt nav: viņa bijusi un arī tagad ir rīdziniece, un palīdz iekopt dārzus citiem gan pilsētā, gan ārpus tās. Avita uzskata, ka tuvība dabai ir vajadzīga un ļoti svarīga arī mūsdienu cilvēkam. Dārzs ļauj arī pilsētniekam kaut uz brīdi justies kā dabas sastāvdaļai.
"Kad cilvēks kopj dārzu, viņš, pat ja dzīvo pilsētā, seko dabas ritmam un rīkojas saskaņā ar dabu," uzskata arī Rūta.
Pie trušiem līdz pat pusnaktij
Arita par "trušu cilvēku" kļuva nejauši. Iepriekš turējusi gan suņus, gan smilšu peles, Džungārijas kāmi, žurkas, fretku, kaķi un arī pundurtrusi.
Pirms aptuveni pieciem gadiem, aizbraucot ciemos pie vīramātes, kura arī tur trušus, redzējusi kādu citu sugas brāļu nepieņemtu trusi un nolēmusi to ņemt līdzi. Izrādījās, ka tā ir trušu māte gaidībās, un jau pēc piecām dienām jaunajās mājās mazuļi bija klāt.
Nācies pagalmā būvēt būrīšus trušiem. Aritai iepatikušies šie dzīvnieki, viņa ieinteresējās par trušu šķirnēm, tagad pagalmā jau mīt ap 70 trušiem. "Ļoti savairojušies," smej jaunā sieviete.
"Izvēlos audzēt tās šķirnes, kas mani piesaista gan vizuāli, gan rakstura ziņā," stāsta Arita.
Vai tad trušiem ir dažādi raksturi? "Protams!" attrauc trušu audzētāja. "Piemēram, Šampaņas sudrabotajiem trušiem ir šerpāks raksturs, bet Jaunzēlandes baltie, kas ir mana mīļākā šķirne, ir salīdzinoši mierīgāki. Sudrabotajiem nepatīk rokās, tos kā mīļdzīvniekus īsti nevarēs turēt, bet baltos droši var turēt istabā un mīļot. Ir arī citas tramīgas, straujas dabas šķirnes."
