Janvāra sākumā savā e-pastā saņēmu vēstuli – aicinājumu pievienoties "dabai draudzīgam ēšanas izaicinājumam "Neapēd zemeslodi!"". 

Cik var noprast, projektu organizē bezpeļņas sabiedriskā labuma organizācija "Dzīvnieku brīvība". Vēstulē lasu: "Apvienoto Nāciju Organizācija iesaka augu valsts uzturu kā ietekmīgu risinājumu klimata krīzei... Latvijā vidējais gaļas patēriņš uz cilvēku vismaz divreiz pārsniedz uztura zinātnieku rekomendācijas... Nupat arī Latvijā sākam redzēt pirmās nopietnās klimata pārmaiņu sekas, bet to priekšā nav jānolaiž rokas, gluži otrādi – svarīgi ir rīkoties! Samazinot gaļas patēriņu un ieviešot dabai draudzīgākus paradumus virtuvē, ievērojami samazinām savu ekoloģisko pēdu."

Ieskatījos iniciatīvas interneta vietnē. Izrādās, tai jau atsaukušies 12 600 cilvēku, kas Latvijas apstākļos nav maz. Par sevi varu teikt – lai gan neesmu ne veģetārietis, ne vegāns, es nenoliedzu šīs virtuves kvalitātes. Tā nu sagadījās, ka nedēļu pirms "izaicinājuma vēstules" saņemšanas atgriezos no Indijas, kur apciemoju Keralas štatu un Mumbaju, agrāko Bombeju. Šoreiz Indija man atgādināja par divām lietām. Pirmā no tām – veģetārā virtuve patiešām var būt izcili garšīga. Nu kaut vai "palāk panīr", karija – spinātu mērcē sautēts govs piena siers. Vai brokastu ēdiens "masala dosa" – plāna, kraukšķīga pankūka, cepta no rīsu miltiem un pildīta ar karija mērcē sautētu dārzeņu biezeni. Pasniegta kopā ar kokosriekstu čatniju, tā ir viena no Dienvidindijas virtuves izcilākajām delikatesēm.