3.3 °C
Kā domāt par karu Ukrainā? Vai darīt to pietiekami bieži vai arī gluži pretēji, cenšoties to pārlieku neielaist sevī? Vai par to runāt ar bērniem, un kā to darīt? Atbilde nav sarežģīta un gara, tā ir gauži vienkārša – tas jādara godīgi. Protams, piemērojot sakāmo atbilstoši bērnu vecumam.
Tiesa, tas viss ir iespējams, ja paši jau no Krievijas lielā iebrukuma sākuma pagājušā gada februārī esam nepārprotami nostājušies ukraiņu pusē. Ja mums jau ilgi pirms tam nav bijis jāšaubās, ka Kremļa valdnieka teiktais par Ukrainu un ukraiņu nāciju ir melīga, necilvēcīga un fašistiska propaganda. Varam runāt ar bērniem, ja vietu nosaukumi Buča, Irpiņa, Mariupole un citas apdzīvotas vietas ar krievu iebrucēju pastrādātajiem noziegumiem nav paslīdējuši mums garām. Informētam cilvēkam tas noteikti būs licis sajusties vismaz nekomfortabli, liekot saprast, ka dzīve Eiropā izaicinoši mainījusies un diez vai drīz, ja vien tas vispār notiks, atgriezīsies ierastajās sliedēs. Lielas agresīvas un teroristiskas valsts mestais izaicinājums kārtībai, kāda mūsu kontinentā ar nelieliem izņēmumiem (kari Balkānos, lai arī šaušalīgi un asiņaini, tomēr neradīja tāda mēroga draudus) pastāvējusi kopš Otrā pasaules kara beigām, ir pārlieku liels pārbaudījums.
Gada laikā pastrādāto noziegumu saraksts ir tik apjomīgs, ka to vienkārši grūti aptvert. Vismaz viena cilvēka apziņā to ir neiespējami ietilpināt, tam mūsu psihe nav gatava.
Ir labi, ka jau visai drīz pēc iebrucēju padzīšanas no dažādām apdzīvotām vietām tikusi sākta pierādījumu vākšana par okupantu noziedzīgajām izdarībām. Ar domu, ka vainīgajiem nāksies par pastrādāto arī atbildēt.
Pagaidām līdz tam vēl tālu, jo kara beigas, visticamāk, nav vēl sagaidāmas tuvā nākotnē. Uzbrukumu un apšaužu intensitāte, raķešu triecieni teroristu un fašistu stilā pa civiliem mērķiem (piemēram, daudzstāvu dzīvojamās ēkas) apstiprina šādu viedokli. Katrs noziegums tikai bruģē ceļu nākamajam noziegumam. Tie kā sniega bumba, paliekot aizvien smagākai, veļas aizvien ātrāk un bīstamāk lejup no kalna. Jāpiekrīt viedoklim, ka savu mežonīgo ideju pārņemtais Kremļa saimnieks nav spējīgs atteikties no kara turpināšanas.
Par to smagi domāt, jo zināms, ka katru dienu iet bojā ukraiņu karavīri un šiem upuriem regulāri pievienojas civilie iedzīvotāji. Ir jādomā arī par to, ka pelnīti iet bojā lērums krievu iebrucēju, ka liels vairums Krievijas iedzīvotāju atbalsta iebrukumu un slepkavošanu svešā valstī. Tas ir nopietns individuāls darbs, lai saprastu, kādēļ teritoriālajam milzenim Krievijai par maz savas zemes. Kādēļ šī valsts evolūcijas vietā izvēlas tikai karošanu. Gruzīni, moldāvi, ukraiņi un visi citi šīs valsts kaimiņi labi zina, ka Krievija nespēj pienācīgi sakopt savu teritoriju. It visur vaicā – vai krieviem zemes trūkst?
Pienācis brīdis, kad negribas neko zināt par Krieviju. Gribas izturēties tā, it kā šīs valsts nemaz nebūtu. Lai okupantus izdotos padzīt no Ukrainas, arī katrs no mums var kaut ko dot.
Ir iespējams palīdzēt ukraiņu karavīriem, atbalstīt civiliedzīvotājus frontes tuvumā un arī tālā aizmugurē. Šie cilvēki vēlas dzirdēt mūsu atbalsta vārdus un palīdzību. Lai tā arī būtu atbilde uz jautājumu, kā domāt par karu Ukrainā.
