1874. gada 7. maijā. Pirms 150 gadiem Liepājas ostas strādnieka ģimenē piedzima politiķis, diplomāts, literāts un publicists Miķelis Valters – vīrs, kam piekrīt ievērojama loma valstiskuma idejas modināšanā latviešos.

Viņš ir Latvijas pirmais iekšlietu ministrs no 1918. gada 18. novembra līdz 1919. gada 8. decembrim, viens no Satversmes izstrādātājiem, vēlāk 20.–30. gados dažādos laikos bijis Latvijas diplomātiskais pārstāvis sūtņa vai citā rangā Itālijā, Francijā, Spānijā, Portugālē, Polijā, Ungārijā, Vācijas Kēnigsbergā, Beļģijā, Luksemburgā. 

Tomēr visvairāk Valteru cildina kā pirmo, kurš jau 1903. gadā publiski sāka paust latviešu nacionālās patstāvības, būtībā – valstiskuma, ideju. 

Īstenībā atskaites punktu var atbīdīt vēl tālāk, jo vēl 1900. gadā Londonā iznākošajā izdevumā "Latviešu Strādnieks" viņš izvirzīja domu par latviešu "nacionāli – autonomām iestādēm" Krievijā, par ko gan tika laikabiedru kritizēts, jo sociālistiem, un Valters tolaik atradās kreiso ideju varā, neklājās nacionālās idejas uzstādīt augstāk par šķiriskajām. Bet no dažādās valstīs trimdā dzīvojoša kvēla sociāldemokrāta un revolucionāra Valters pakāpeniski izauga līdz latviešu politiskā nacionālisma iedibinātāja līmenim. Leģendāra ir viņa publikācija Šveicē iznākošā žurnālā "Proletārietis" 1903. gada novembra numurā "Patvaldību nost! Krieviju nost!". Tajā ar politisku tālredzību apveltītais Valters, tiesa, tolaik norādot uz sociāldemokrātijas uzdevumiem Krievijas impērijā, rakstīja: "Galvenais pamats personiskai brīvībai ir plašs personas neatkarības stāvoklis, no kura tad var tālāk sekmīgi attīstīties aktīvās pilsonības stāvoklis – demokrātiska piedalīšanās valsts orgānos. Neatkarības stāvoklis aiz tiem pašiem iemesliem nepieciešams arī atsevišķām tautām. Krievija apgalvo, ka tai tiesība uz integritāti, pilnīgu neaiztiekamību un pastāvību. Pret Krievijas integritātes centieniem vergotās tautas uzstāda prasījumu pēc savas integritātes. 

Bet Krievijas atsevišķo tautu neaiztiekamība un neatkarība nozīmē Krievijas izstreijošanu [izkaisīšanos] atsevišķos patstāvīgos ķermeņos."

Tāpat slavenas ir viņa 30. gadu otrajā pusē rakstītās vēstules Kārlim Ulmanim un ārlietu ministram Vilhelmam Munteram, kurās Valters zināmā mērā pravietiski aizrādīja uz Latvijas ārpolitikas kļūdām.

Latvija, 1924. gada 7. maijā

Nurmiži. Sieva lapās. Lieltīmaņos dzīvojošais graudnieks Pēters Saulīts jau labu laiku uzturējis sakarus ar kaimiņu Maztīmaņos dzīvojošo precētu sievu Jūli Ozol. Abi tik cieši viens otrā iemīlējušies, ka norunājuši bēgt kaut kur tālāk no skauģu acīm. Kādu dienu J. Ozol aizsūtījusi savu vīru uz Cēsīm un pa to laiku "jaunieši" aizlaidušies uz Kurzemi. Vīrs pārbraucis atrod, ka viņam bez sieviņas vēl nozuduši 110 latu naudas, 2 zelta 10 rbļ. gabali, 10 rbļ.sudraba naudas, viņa kabatas pulkstens, drānas un vadmala kopvērtībā par 400 latiem. Vīrs griezies pie policijas, lai meklē sievu ar jaunam vīram aizvesto pūra daļu rokā.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.