7. februāris vēsturē un senās avīzēs. Dilonis un ierēdņi

1924. gada 7. februārī. Pirms 100 gadiem "Jaunākās Ziņas", atsaucoties uz Darba ministrijas sniegto informāciju, vēstīja, ka 30% Latvijas valsts ierēdņu ir slimi ar diloni, tas ir, tuberkulozi:

"Ja valsts ierēdņu skaita pavisam 20 tūkstošus (no tiem 20% ierēdnes), tad diloņslimu ir ap 6000 ierēdņu. Dziedzeru (ar skrofulozi. – Red.) slimu ir ap 50%." Lielais ar tuberkulozi dažādās stadijās slimo skaits bija izskaidrojams ar nesenā kara sekām – hronisko dzīvošanu trūkumā un šaurajiem sadzīves apstākļiem, no kā pirmajos neatkarības gados nevarēja izvairīties arī valsts sektorā strādājošie. Tuberkulozes slimnīcu un sanatoriju iekārtošana un finansēšana 20. gadsimta 20. gadu sākumā bija ļoti aktuāla, jo nošķirt slimos no veseliem, neļaut infekcijai izplatīties bija viens no pirmajiem uzdevumiem. 

Lēsa, ka īstenībā slimo skaits valsts darbinieku rindās ir vēl augstāks par 30%, turklāt slimie pastāvīgi aplipinot veselos. 

Mirstības īpatsvars no tuberkulozes šajā laikā arī bija augsts – ap 75%. Valsts kontroli uztrauca, ka valsts apmaksātie ārsti pārāk bieži deva saslimušajiem atvaļinājumus, kas skaitījās aplami, jo "ārsts nevar dot atvaļinājuma, bet var tikai konstatēt slimības stāvokli". Savukārt atļaut neierasties darbā bija resora vadītāja ziņā. Presē apgalvoja, ka visbiežāk ar tuberkulozi slimojot cietumu un pasta darbinieki. Resoriem tāpat pārmeta, ka tie pieņem darbā jau slimus cilvēkus un tādējādi valstij uzreiz rodas izdevumi viņu ārstēšanai, bet atdeves darba vietās nav. Diskusijas par sanatorijas iekārtošanu konkrēti valsts aparātā strādājošajiem diloņslimniekiem ievilkās 1925. gadā, kad šim mērķim no budžeta iedalīja 200 tūkstošus latu. Sūtīšanu ārstēties uz ārzemēm neatbalstīja, jo tā valstij tikai radītu papildu izdevumus, bet problēmu neatrisinātu. Pirmo Tautas labklājības ministrijas valsts ierēdņiem paredzēto sanatoriju pārbūvētajā Lielbātas muižā Vaiņodē atklāja 1926. gada 6. janvārī. Sākotnēji "Saulkalnē" bija 50 gultasvietas, ar domu palielināt skaitu līdz 80.

Liepājas Avīze, 1924. gada 7. februārī

Rīga. Vai iespējams iespaidot savu pēcnācēju dzimumu? Šāds jautājums bija pulcinājis 3. februārī Universitātes laboratorijas ēkā apmeklētājus uz prof. Lebedinska lekciju. Lektors uz to atbildēja negatīvi, bet cer, ka nebūs gan ilgi jāgaida, kad mēs varēsim laist pēcnācējus pasaulē pēc savas izvēles. 

Jo jaunākie pētījumi par dzimuma šūniņu uzbūvi dod ļoti svarīgus atklājumus, kuri dos iespēju iespaidot pēcnācēju dzimumu, tas pie vardēm jau izdarīts.

Mēģinājumi ar vardēm izdarīti tamdēļ, ka pie viņām oliņu apaugļošanās notiek ūdenī, tur mēģinājumus var izdarīt ļoti viegli. Minhenes zoologi Hertvigs un Ašakevičs atraduši, ka rodas vairāk tēviņu, ja pēc oliņu nogatavošanās līdz apaugļošanai paiet ilgāks laiks. Ašakevičs apaugļoja varžu olas, tās nostāvēja pēc nogatavošanās 89 stundas un dabūja 100% tēviņu. Kādā ceļā aizkavēt apaugļošanu pie citiem dzīvniekiem un cilvēkiem, vēl nav atrasts. Priekšlasījumam beidzoties, apmeklētāji izskatījās vīlušies, jo, cik redzams, bija nākuši saņemt konkrētus aizrādījumus.