1743. gada 19. maijā. Pirms 280 gadiem franču zinātnieks un ārsts Žans Pjērs Kristins (1683–1755) Karaliskās zinātņu un mākslu akadēmijas sēdē Lionā demonstrēja uzlabotu termometru ar sava laikabiedra zviedru zinātnieka Andersa Celsija izstrādāto 100 grādu skalu, taču atšķirībā no oriģināla Kristins termometra stabiņu bija piepildījis ar dzīvsudrabu un skalas gradāciju apvērsis otrādi.

Reklāma

Proti, Celsijam 100 grādi bija ledus kušanas temperatūra, bet ūdens vārījās pie 0 grādiem, kamēr Kristins ieteica grādus izvietot tā, kā mūsdienās uzskatām jau par pašsaprotamu (tiesa, arī Zviedrijā neatkarīgi no Kristina idejas pēc Celsija nāves bija nākuši pie līdzīgām domām). Franču zinātnieks, kurš aizrāvās ar meteoroloģiju, jau vairākus gadus bija eksperimentējis ar vairāku tolaik pieejamo sistēmu un skalu termometriem, kas mērījumos deva dažādus, savā starpā būtībā nesavietojamus un ar kolēģu darbiem nesalīdzināmus rezultātus. Un nevarēja runāt par precīziem pat vienas sistēmas termometru rādījumiem, ja vieni tos pildīja ar dzīvsudrabu, citi ar spirtu, bet vēl citi ar ūdens un dažādu sāļu maisījumu. Tā bija situācija, ko 18. gadsimtā pamatoti uztvēra kā kavēkli zinātņu un tehnikas attīstībai Eiropā. Kristins uzskatīja, ka precīzāk uz temperatūras svārstībām tomēr reaģē dzīvsudrabs un visērtākais ir viņa tautieša Renē Reomīra (1683–1757) izstrādātais termometrs ar Celsija skalu. Kristina priekšlikums izsauca interesei un plašāk kļuva pazīstamas kā "Lionas termometrs". Par spīti kritiķiem, zinātnieks Lionā vērsās pie apkaimē atzīta stikla meistara – itālieša Pjēra Kazati – ar priekšlikumu ražot tādus termometrus vairumā. 

"Lionas termometrs" 1743. gada vasarā izrādījās komerciāli veiksmīgs un ātri izplatījās visā Eiropā, kaut paralēli tam apritē bija arī temperatūras rādītāji ar Reomīra un Daniela Gabriela Fārenheita (1686–1736) skalām. 

Iespējams, arī Kristina priekšlikums būtu palicis tikai kā viens starp vairākiem, taču 18. gadsimta beigās Francijā simtgrādu skala viņa piedāvātajā stāvoklī tika pieņemta par standartu un iekļauta metriskajā sistēmā, kas nostiprināja tās stāvokli.

Jaunākās Ziņas, 1923. gada 19. maijā

Baldone. Vasarsvētki klāt, bet koki vēl bez lapām. Vasarsvētki paliks bez meijām. Daudziem trūkst lopu barības, jo no lauka maz var pārtikt. Bet visiem tiem grūtumiem būs arī savs labums. Jācer uz pilnīgi bagātu vasaru, jo visas laika zīmes to pierāda. Veci ļaudis teic, ja ziemā lieli kupeni, tad vasarā lielas labības kaudzes. Bet nu izrādīsies otrādi. Ziemā lielu kupenu nebija, bet vasarā jācer lielas labības kaudzes. 8 mēnešu laikā zīmes ir labas. Marts ja sauss un silts nedaudz, tad klētīs, šķūņos būs ar kaudz’. Aprīļa lietutiņš zemkopim ir medutiņš. Maijs vēss, tas daudz atnes. Tādi arī ir tie mēneši šopavasar. Jaunsaimnieki steidzīgi ceļ jaunas mājas. Biškopību veicina ar biedrībām un no Rīgas P. Grīnups 27. maijā Baldonē dos pamācības par biškopību. Tad vēl kas jauns, kas Baldonē nav bijis: moderniecība un kopmoderniecība. Augļu bagātība arī šovasar cerama, jo visas koku zortes ir ar pumpuriem kā piebērtas.