13.2 °C
“OPEN” radošie centri – skan kā kaut kādas mākslinieku apvienības nosaukums. Patiesībā šie centri, kaut radošas izpausmes arī tajos nav svešas, ir patvērums jauniešiem, kam māju īsti nav vai arī tās ir tādas, kurās negribas uzturēties.Par to, ka tādi centri ir, uzzināju, pamanot vietnē Twitter centru vadītāja Edija Klaiša daudzos ierakstus, gan īsumā izstāstot jauniešu dzīvesstāstus un meklējot risinājumus, gan aicinot palīdzēt.
Centri ir nevalstiskas organizācijas veidoti, tāpēc tiem nav ne valsts, ne pašvaldību finansējuma. Tiesa, ir pašvaldības, kas tomēr atrod veidu, kā centram palīdzēt. Ir arī cieša sadarbība ar sociālajiem dienestiem, kaut ar tiem ne visi jaunieši, kas vērsušies kādā no “OPEN” centriem, grib ielaisties kādās darīšanās.
Kāpēc jaunieši, kas nāk uz centru, mēdz izvairīties no saskarsmes ar sociālo dienestu vai citām valsts un pašvaldību iestādēm? Edijs skaidro: lai kādi arī būtu šo jauniešu vecāki, tie ir viņu vienīgie vecāki, un jaunieši baidās sagādāt viņiem nepatikšanas. Un tas nav tikai žēlums: jaunietim var būt arī bail, ka vecāki viņam uzbruks, ja mājās ieradīsies sociālā dienesta pārstāvji. Vai arī, ja jaunietis ir nepilngadīgs, viņš bažījas, ka pašu aizsūtīs uz krīzes centru, kas gan parasti arī nozīmē vecāku varas pārtraukšanu.
Tomēr centrs organizē jauniešu anonīmas tikšanās ar sociālo dienestu darbiniekiem, kuri izstāsta, kādi varētu būt ieguvumi, ja jaunietis nolemtu “iet oficiālo ceļu”.
Būtiski, ka arī centrā neviens jauniešiem neprasa uzrādīt dokumentus – pietiek, ja pasaka, kā viņu dēvēt.
Taču esot arī pašvaldības, kuras apgalvojot, ka pašas veic lielisku darbu ar ielu jauniešiem, bet realitātē šo pašvaldību jaunieši bieži meklē palīdzību centrā.
Palīdz, bet otru iespēju nedod
“Skola & Ģimene” viesojās šādā centrā Āgenskalnā. Tieši šeit tapa pirmais centrs, bet tagad tie ir vairākos Rīgas mikrorajonos, kā arī ārpus galvaspilsētas. Jāatzīst, ka jauniešu patvērumā valda diezgan liels haoss, bet Edijs uzsver, ka sevišķi tajā visā nejaucas: te ir jauniešu pasaule, un viņi paši veido tādu vidi, kādu vēlas.
Virtuves zonā – sienas gleznojums, ko arī zīmējuši paši jaunieši. Būtiski, ka centrā nav darbinieku, kam būtu pienākums jauniešus pieskatīt. Taču nav tā, ka te valdītu pilnīga anarhija. Ir noteikumi, kas jāievēro. Svarīgākie no tiem: nedrīkst lietot alkoholu un narkotikas. Nākuši no vides, kur tā ir ikdiena, jaunieši arī paši mēdz aizrauties ar šādām vielām. Tomēr gadījumu, kad, neraugoties uz centra sniegto atbalstu, jaunieši nolemj atgriezties vecajā dzīvē, ir maz. Tādi bijuši vien divi. “Otra iespēja netiek dota,” skarbs ir Edijs.
Centrā sastopam trīs brašus puišus – Uģi, Matīsu, Ričardu. Viņi stāsta, ka uz centru nāk katru dienu. Citreiz vienkārši pasēžot, citreiz spēlējot kārtis. Izveidojies draugu loks, ko prieks satikt. Piemēram, Uģis te nāk jau gadu.
