Nobraucam gar Skļarovščinu, Koškovciem, Gorbačovu – Latvijas tālākajā stūrī Piedrujas pagastā. Otrā Daugavas krastā – Baltkrievija.
Mājas vai nu pamestas, vai arī saimnieka nav mājās. Bet teju visām TV decimetru antenas pavērstas pāri robežupei – uz Baltkrievijas pusi. Dvorčanos pamanām vienu māju Daugavas krastā bez antenas. Nupat sētā iebraukusi mašīna un no tās izkāpusi "Lingažu" saimniece. "Nē, mums nav ne televizora, ne radio. Vīrs izmēģinājās tā un šitādi, brauca meistari, bet nekas nesanāca. Mums ir tikai internets – sekoju "delfi.rus", "gorod.lv", vietējās novada ziņas uzzinu no "Ezerzemes" krievu valodā un pašvaldības biļetena "Krāslavas vēstis"," stāsta Jeļena.
Arī Anitai Biseniecei Dobeles novada Naudītes pagasta "Vecpokaiņos" jau 12 gadus nav televizora, bet viņa pati atteikusies no tā. "Piezvanīt ar "Tele-2" balss sakariem nevaru, jo nav zonas. Man ir tikai antena uz jumta, lai uztvertu internetu." Arī mūsu saruna notiek ar interneta telefonijas palīdzību. "Visu interesējošo, kas pieejams bez maksas, skatos interneta portālos, bet interesējošos TV raidījumus par vidi – "lsm.lv" mājaslapā. Pastnieks mājās nes tikai krustvārdu mīklu žurnālus." Anita ir tik sašutusi par Dobeles novada laikraksta "Zemgale" slēgšanu, ka grib pati piedalīties jauna laikraksta veidošanā.
"Laikraksts nonīka tāpēc, ka bija par maz vietējo ziņu. Publicēja daudz kā tāda, ko varēja izlasīt citur. Vairāk vajadzēja dažādu sasāpējušo jautājumu risinājumu."
Divi dažādi piemēri. Viens no Latvijas nostūra, kuru neaizsniedz radio un TV torņa signāls. Otrs – sakariem un plašsaziņas līdzekļiem sasniedzama novada noklātas vietas. Kurš no tiem atrodas ziņu tuksnesī? Veidojot Eiropas kartējumu par ziņu tuksnešiem, uzrādījās paradokss – Dobeles novads ir lielāks ziņu tuksnesis par Krāslavas novadu. Un Rīga – vēl lielāks. Kāpēc?
Tuksnesis Rīgā un ap galvaspilsētu
Kopš pārtrauca iznākt "Rīgas Balss", galvaspilsētai nav sava neatkarīga izdevuma, kas spētu uzmanīt un vērtēt pašvaldības darbu. "Galvaspilsētā Rīgā un tai apkārt esošajās pašvaldībās nav vai nu viena vietējā, vai reģionālā medija. Šī iemesla dēļ Rīga un tai piegulošās pašvaldības šajā pētījumā identificētas kā ziņu tuksneši. Šīs teritorijas nav ekonomiski atpalikušas teritorijas, tās arī necieš no zemas interneta izplatības," par Latviju secināts Eiropas Universitātes institūta Mediju plurālisma un brīvības centra pētījumā "Ziņu tuksneši Eiropā".
Arī "Rīgas Apriņķa Avīze", kura adresēta Pierīgas novadu auditorijai, nav pieskaitāma neatkarīgiem medijiem, jo to līdzīpašnieki joprojām ir vairāku novadu pašvaldības, "Latvijas Avīzei" skaidro Latvijas Reģionālo mediju asociācijas vadītāja Ivonna Plaude. "Latgales Laiks" arī tāds bija, bet nu jau vairāk kā gadu atbrīvojies no Daugavpils pašvaldības klātbūtnes īpašnieku sastāvā, viņa piebilst.
Pēdējo piecu gadu laikā izzuduši trīs vietējie laikraksti – 2019. gadā apvienojās laikraksti "Alūksnes Ziņas" un "Malienas Ziņas", bet gadu vēlāk Liepājā beidza iznākt "Kursas Laiks"
(turpina portālā "Rekurzeme.lv"). Bet tas nerada lielus riskus, jo šais reģionos vietējā žurnālistika pastāv. Turpretim tas, ka Dobelē nepietiekama abonentu skaita dēļ slēdza laikrakstu "Zemgale", jau vairāk pārvērš novadu par tuksnesi. To ar 8000 drukātiem eksemplāriem nekādi nevar aizstāt pašvaldības "Dobeles novada vēstis", jo pietrūkst tieši pašvaldību vērtējoša medija.
Tur, kur tādi pastāv, 55% iedzīvotāju uzticas vietējām ziņām, liecina 2022. gadā "Kantar" veiktā aptauja. Šobrīd valstī ir 33 vietējie laikraksti un vēl reģionālās radio un TV studijas. Tomēr jāapzinās, ka tikai 36% iedzīvotāju pēdējā mēneša laikā lasījuši vietējo laikrakstu. Ivonna Plaude secina, ka vietējo žurnālistu skaits turpina pakāpeniski samazināties. Redakcijas darbinieku trūkums, finansējuma trūkums, novecojošas avīžu telpas, grūtības piesaistīt jaunos žurnālistus, mazas algas, pārstrādāšanās ir Latvijas vietējo mediju ainas specifika. Arī vēlās pasta piegādes noved pie abonentu skaita samazināšanās.
"Pētījumā uzsvērts, ka papildus pastāvīgam institucionālam atbalstam steidzami nepieciešami jauni risinājumi vietējo un reģionālo mediju atbalstam, jo īpaši digitālās transformācijas jomā. Ja par to šodien nesāksim domāt, mēs riskējam ar vietējās žurnālistikas izzušanu un plašu ziņu tuksnešu izveidošanos Eiropā," uzskata pētījuma iniciatore, Eiropas Parlamenta (EP) deputāte Dace Melbārde (tagad "Vienotība", Tautas partiju grupa).
Pirmā vara atbalsta savus kritizētājus
Kad pirms diviem gadiem intervēju Daci Melbārdi, viņa jau bija kļuvusi par vienu no ietekmīgākajām mediju politikas veidotājām Eiropas Savienībā. Viņa bija tā, kas aicināja ES Atveseļošanas un noturības mehānisma 2% novirzīt kultūras un radošajām un mediju nozarēm. Viņa aicināja izveidot pastāvīgu fondu mediju un žurnālistikas atbalstam – tas gan neizdevās, jo finansēšanas mehānismu pabāza zem kultūras programmas "Radošā Eiropa".
"Tas nerada pareizu priekšstatu par medijiem, it kā tie strādātu kultūras ietvaros. Mums jāraugās uz medijiem kā atsevišķu nozari, kam vajag atsevišķu finanšu instrumentu,"
tagad norāda Melbārde.
Pēc ievēlēšanas Eiroparlamentā Izglītības un kultūras komitejā viņa kļuva par koordinatori, kura nosaka darbakārtību. "Tur bija absolūts ideju tukšums attiecībā uz to, vai un ko darīt ar medijiem. Jo Eiropas Savienības līmenī nebija skaidras mediju politikas, tikai atbalsts filmu ražošanai un izplatīšanai audiovizuālajiem medijiem. Man bija vissvaigākā pieredze, jo Latvijas prezidentūras ES laikā kā kultūras ministre izcēlu vairākus mediju jautājumus," atceras Dace Melbārde. Viņa sagatavoja ziņojumu ar risinājumiem Eiropas masu mediju vides stiprināšanai. Tā rezultātā EP 2021. gadā pieņēma "Rezolūciju par Eiropas medijiem digitālajā desmitgadē: rīcības plāns atveseļošanas un pārkārtošanās atbalstam". Viņai izdevās iedarbināt atbalsta mehānismus žurnālistikai.