Izdevniecība "Latvijas Mediji" laidusi klajā svarcelšanas sporta entuziasta liepājnieka Ulda Novicka sporta vēstures grāmatu "Liepājas svarcēlāju dažādie likteņi".
Tajā 352 lappusēs apkopota vērienīga informācija ne tikai par Liepājas svarcelšanas vēsturi, bet interesentiem ļauj gūt priekšstatu arī par tā laika smagatlētikas norisēm plašākā griezumā, jo Liepājas stipro vīru spēks un panākumi bija jūtami gan Latvijā, gan ārpus tās robežām. Tie bija aizrautīgi cilvēki, kas mērojās spēkiem savā starpā un attīstīja fizisko spēku, rādot paraugu citiem. Grāmatas autors Uldis Novickis, kurš ikdienā ir Liepājas pašvaldības policijas priekšnieks, sarunā ar "Latvijas Avīzi" pastāstīja vairāk par grāmatas tapšanu un kas viņu pamudinājis ķerties klāt Latvijas sporta literatūrā tik netipiskam un specifiskam izdevumam, jo par svarcelšanas vēsturi līdz šim nekas tik apjomīgs nav publicēts.
U. Novickis: "Kopš 1981. gada pats esmu cēlis svarus, interesējies un sportojis. Viss sākās ar svarcelšanas nozīmītēm, kuras sāku krāt. Kaut kā sanāca, ka daži no vecajiem svarcēlājiem, redzot to, ko esmu apkopojis un sakrājis, teica – vajag uzrakstīt grāmatu! Sākumā to uztvēru pa jokam, bet turpināju vākt un apkopot materiālus, līdz arī pašam radās interesīte. Rezultātā aptuveni desmit gadu darbs ir rezultējies grāmatā.
Kas bija lielākie izaicinājumi, to rakstot, jo pieļauju, ka informāciju nemaz tik viegli iegūt nevarēja?
Viss notika palēnām, soli pa solim. Ja ieguvu kādu materiālu, piemēram, fotogrāfiju vai medaļu, tad noteikti vajadzēja uzzināt, kas ir uz tās fotogrāfijas, kā sauc tos vīrus. Tālāk jau sekoja ķēdīte, kurš tas gads, cik viņi tajā laikā pacēla? Tā ir,
cara laika sacensību protokolus es diezin vai kādreiz dabūšu, bet Latvijas laika arhīvus, piemēram, vecās sporta biedrības "Olimpija" arhīvu man daļēji izdevās paskatīties.
Tie bija pie privātajiem kolekcionāriem, taču ieguvu kopijas, norakstus, pa kādam orģināliņam. Tas man deva nenovērtējamu ieguldījumu grāmatas tapšanā, tieši tāpat kā svarcēlāja Jāņa Zaula radinieki, kuri man parādīja bildes no viņa albuma. Arī tas deva lielu odziņu grāmatai. Protams, arī veco svarcēlāju stāsti, kuri paši cēla 50.–60. gados. Viņu stāstījums bija ļoti noderīgs. Laiki bijuši dažādi. Atzīšos, ka mani mazāk interesēja pēckara laiki, jo Latvijā bija ienācis iekšā svešs karaspēks. Tie bija laiki, kad ātri un fiksi tika sisti rekordi, cilvēki dienesta laikā mainījās, cits brauca prom, cits ieradās Liepājā. Viņus esmu pieminējis, bet centos izcelt mūsu vietējos Latvijas un Liepājas svarcēlājus, kuri te uzauga un bija uz palikšanu.
Kur vēl meklējāt informāciju par svarcelšanu?
Daudz palīdzēja interneta vietne "periodika.lv", jo daudzi laikraksti un žurnāli ir digitalizēti. Tāpat sazinājos ar vienu no to laiku svarcelšanas tiesnešiem Alvi Kalvišķi Valmierā, bet liela daļa materiāla iegūta sarunās ar tiem, kas tajos gados cēla svarus. Viņi to statistiku, kas man bija, papildināja ar reāliem stāstiem un ar savām atmiņām izkrāsoja to laiku notikumus, stāstot par sacensībām, apstākļiem, kādos tās notika. To vīru stāstītais ir neatsverams.
Savukārt par pagājušā gadsmita beigām jau varēju šo to no sevis rakstīt, jo pats jau biju tajā visā iekšā ar sirdi un dvēseli.
Kā sākāt nodarboties ar svarcelšanu?
Tajos laikos puikas izprovēja vissvisādus sporta veidus. Vienam patīk viens, otram cits, trešais izmēģina piecas sporta sekcijas un beigās nonāk foto vai dramatiskajā pulciņā. Es biju izmēģinājis cīņas sportus, vēl šo to, skolas komandā spēlēju basketbolu, bet reiz klasesbiedrs uzaicināja uz svarcelšanu. Kā pats rakstu grāmatā – paņēmu rokā stieni un pielipu tam kā Sprīdīša sprungulītim velns. Iepatikās.
Bija arī sasniegumi?
Pats nekad neesmu piedalījies augsta līmeņa sacensībās, svarcelšana man vairāk bijusi sevis uzturēšanas un sevis apliecināšanas moments. Lielākās sacīkstes bija skolēnu spartakiāde, šķiet, 1982. gadā. Tad modē nāca spēka trīscīņa, atlētiskā vingrošana, arī tam ir iets cauri.