15.3 °C
Nu jau, kad viss aiz muguras un 76. Kannu kinofestivāla (16. līdz 27. maijs) rezultāti zināmi, var atļauties arī virsrakstā minēto vārdu spēli. Un priecāties par sakritību: Vima Vendera filmu ar tādu pašu nosaukumu pamanīja un novērtēja gan 76. Kannu kinofestivāla lielā, gan ekumeniskā žūrija. Rūbena Estluna vadītā žūrija par labāko atzina tās galvenās lomas atveidotāju, japāņu aktieri Kodzi Jakušo, ekumeniskā žūrija uzsvēra šī meistarīgā darba spēku dot cerību, žēlastību un apskaidrību, universālās vērtības, kas mūsdienu sabiedrībā strauji izzudušas.
Filmas varonis Hiraijama, Tokijas publisko tualešu tīrītājs, neskatoties uz ikdienas rutīnu, atradis prieku mūzikā, grāmatās, kokos un gaismas fiksēšanā fotogrāfijās. Personas no viņa pagātnes tikai ļauj vēl skaidrāk apjaust pasaules skaistumu. To, kas dod mums jēgu katru rītu celties un priecāties par to.
Tā arī šīs divpadsmit festivāla dienas ar veiksmēm un neveiksmēm, sajūsmu un vilšanos ļāva tomēr labāk izzināt, izprast mūsu dzīvi, attiecības, varbūt – atrast savu vietu zem šīs saules. Tās varētu dēvēt par perfektām.
Sievietes, sievietes…
Domāju to ne visur dominējošā skaistā (vai vājā?) dzimuma procentu skaitīšanas ziņā, drīzāk – kā valdošo tēmu festivāla spēcīgākajās filmās. "Zelta palmas zaru" ieguvusī franču režisores Žistīnas Trjē filma "Kritiena anatomija" (protams, sasniegums, tikai trešā režisore, kas to saņēmusi) risina ne tikai iespējamo noziegumu, kaut liela daļa filmas darbības notiek tiesas zālē, bet vairāk gan sievietes, šajā gadījumā – rakstnieces Sandras – identitātes jautājumu, vai un cik tālu viņas dzīve, tas katliņš, no kurienes rodas sarakstītais, var un drīkst būt suverēns – no ģimenes, mīļotā vīrieša neatkarīgs, viņam pat nezināms un neizprotams. Līdz tādai pakāpei, ka tas, iespējams, pat var novest līdz noziegumam. Šīs bija arī vācu aktrises Sandras Hilleres perfektās, respektīvi, lielās dienas. To mulsinošo veidu, ar kādu viņa spēlē savu varoni gan tiesā, gan attiecībās ar pusaudzi dēlu, kurš atrod mirušu nokritušo tēvu, gan ar advokātu, savu kādreizējo draugu, var patiesi apbrīnot un nevar atšifrēt (arī Trjē 2019. gada Kannu konkursa filmā "Sibilla" spēlēja Hillere). Šogad arī otra (Džonatana Gleizera) filma ar Sandru Hilleri – "Interešu zona" – saņēma žūrijas "Grand Prix". Tajā aktrise ir bijušā Aušvicas komandanta sieva, kura kopā ar vīru mēģina izveidot ideālu ģimnes dzīvi, māju, dārzu… tieši blakus nometnes teritorijai. Ja es būtu žūrijā, atzītu Sandru Hilleri par labāko aktrisi. Atcerēsimies viņas spožo iznācienu mūsdienu biznesa sievietes lomā Marenas Ādes filmā "Tonijs Ērdmans"! Realitātē par tādu kļuva Merve Dizdara no turku slavenā režisora Nure Bilge Ceilana filmas "Par sauso zāli".
Arī Žiljeta Binoša kā slavenajam XIX gadsimta gardēdim, kārumniekam Dodēnam uzticīgā pavāre Eiženija būtu, manuprāt, pelnījusi šo balvu. Tāds mīlas stāsts caur izsmalcinātu ēdienu gatavošanu! Filmas "Dodēna Bufāna kaislība" ("The Pot-Au-Feu") režisoru vjetnamieti (kā viņš var zināt senās un smalkās franču receptes!?) Tranu Angu Hungu žūrija atzina par labāko. Pašu gardēdi spēlēja Benuā Mažimels, pilnīgi neatpazīstams (nesen LTV redzēts vēl kā jauneklis Mihaela Hanekes "Klavierskolotājā"). Aktieris 76. Kannu festivālā pat pārspēja Sandru Hilleri – viņš piedalījās trīs filmās – vēl "Alžīrijas karalī" un "Rozālijā" (sekcijā "Īpašais skatiens"). Vjetnamietim labākā režisora gods tiešām pelnīts – kā caur rūpīgām, detalizētām ēdienu gatavošanas procedūrām vēsturiski autentiskos un skaistos interjeros var parādīt jūtas, kādas Dodēnam ir pret Eiženiju! Divdesmit gadu uzticīgas kalpošanas laikā viņam nav izdevies pierunāt savu pavāri kļūt arī par viņa sievu, bet kad beidzot tiek dota piekrišana…
Lielā vienkāršība un mūzika
Daudzu iemīļotā somu režisora Aki Kaurismeki filma "Kritušās lapas" valdzina kā vienmēr ar savu savu lielo vienkāršību – kā divi vientuļi cilvēki tomēr atrod viens otru. Zaudēta darba vieta, pazaudēts telefona numurs, alkohols, karaoke, somu tango, bet ne tikai… Tāpat kā Vendersa filmā, kuras varonis Tokijā vecmodīgā veidā vēl kasetēs klausās vecos labos "Just a Perfect Days…", arī Helsinkos skan "Fallen leaves". Kaurismeki strādnieku šķiras triloģija "Ēnas paradīzē", "Ariela" un "Meitene no sērkociņu fabrikas" nu jau izaugusi par tetraloģiju – "Kritušās lapas" saņēma Žūrijas balvu.
Kaut kas līdzīgs kā ar oriģinālās mūzikas iekļaušanu filmās – dažādos veidos – notiek arī ar vēsturi, pat kino vēsturi.
Te nu mūsu Viesturs Kairišs ar savu "Janvāri" izrādās uz viļņa – arī Kaurismeki varoņi skatās Jārmušu un mētājas ar klasiķu un neatkarīgo režisoru vārdiem.
Te varētu slaidi pāriet uz vēstures pētīšanu vai tikai atblāzmu festivāla filmās – spektrs diezgan plašs.
No Himēras caur Pija laikiem, tankiem Ungārijā līdz Ukrainā
Itāļu režisores Aličes Rovaheres ("Dievišķais ķermenis", "Laimīgais Lācars") filmas gaidu ar lielu interesi. Arī viņas jaunākais darbs Kannu konkursā "Himēra" ietiecas dziļā senatnē un jauc kopā dažādus laikmetus, mītus, kriminālus, arheoloģiskus, pat izsoļu un mīlas piedzīvojumus. Līdzīgi kā Vernera Hercoga Fickaraldo arī Rovaheres filmas varonis Artūrs iziet cauri daudziem maģiskiem notikumiem gandrīz nemainīgs, baltā uzvalkā, kurš var tikai nosmērēties.
