Piektdien, 19. maijā, Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī gaidāma pirmizrāde režisores Lauras Grozas iestudējumam "Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos", kas tapis pēc Sandras Kalnietes grāmatas motīviem. Izrāde būs patiess stāsts par vienas ģimenes vairākām paaudzēm, kas piedzīvojušas vienu no baisākajiem totalitārā režīma noziegumiem – 1941. un 1949. gada izsūtīšanu no toreizējās Padomju Latvijas uz Sibīriju.
"Deportācijām pakļauto stāsti ir tik līdzīgi – mainās darbojošās personas, bet izsūtījuma laiks, vieta, beztiesiskums ir tie paši. Aukstajos Sibīrijas plašumos spēja izdzīvot tie, kuri sirdī nesa cilvēkmīlestību un ticību atgriešanās brīnumam," vēsta teātris.
Pagājušajā nedēļā Rīgas Krievu teātra skatlogā Kaļķu un Kalēju ielas krustojumā atklāja šai izrādei veltītu mākslas instalāciju, kuras autori, mākslinieki "MAREUNROL’S" (Mārīte Mastiņa un Rolands Pēterkops) ir arī tās scenogrāfi. 22. maijā klātienē teātrī un tiešsaistē paredzēta arī diskusija par "ērtiem un neērtiem" jautājumiem mūsu sabiedrībā, ko vadīs filozofs Igors Gubenko, kurš uzskata, ka Latvijas sabiedrībai kā nekad iepriekš ir vajadzīga atklāta saruna par mūsu sāpīgo pagātni un iespējām nekļūt par tās ķīlniekiem šodien. "Man ir prieks, ka Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris ar jauno izrādi un publisko programmu pauž apņēmību būt par šādas sarunas platformu un virzītāju." Par iestudējumu un spēku, kurš lugas varones spēja atgriezt no izsūtījuma, "Kultūrzīmes" runāja ar režisori Lauru Grozu.
– Kā radās doma iestudēt Sandras Kalnietes grāmatu? Turklāt – tieši tagad?
L. Groza: – Tā bija teātra direktores Danas Bjorkas iniciatīva, un viņa mani šim darbam uzrunāja. Kāpēc tieši tagad? Tikai un vienīgi tagad, jo, pieņemu, ja nebūtu tādu apstākļu, kādos esam šobrīd, liktos lieki atgādināt šos stāstus atkal un atkal. Izrādās, tie ir jāatgādina, jo nekas jau nemainās. Vēl pirms pāris gadiem liktos neiespējami, ka aktīva karadarbība varētu notikt tagad, tepat blakus. Izrādās – neviens no vēstures neko nav mācījies, varbūt mācījies no sagrozītas vēstures. Un – ja vēsture tiek grozīta, jātgādina objektīvā patiesība.
– Kādiem skatītājiem iestudējat šo izrādi?
– Iespējams, tiem, kas nezina vēsturi, turklāt domāju, ka arī daudzi jauni cilvēki šo vēstures posmu nepazīst. Daudziem pietrūcis tuvinieku stāstītā, arī vēstures grāmatās rakstītais bieži paliek neizlasīts.
Domāju arī par tiem skatītājiem, kuriem līdz šim vēsture ir reprezentēta citādi, droši vien viņi uzzinās kādus faktoloģiskus jaunumus.
Varbūt izrādi vēlēsies noskatīties arī tie, kuriem šis vēstures posms ir svēts un sāpīgs, viņiem, skatoties izrādi, šīs norises liksies pieminēt gluži kā dievkalpojumā.
Esmu pati pirmā savu izrāžu skatītāja un mēģinu būt tāda, kas ir jūtīga pret šī brīža laikmetu un situāciju. Tajā brīdī, kad vairs tāda nebūšu, pieņemu, ka mans darbs vairs nespēs nevienu interesēt un ieintriģēt, jo pati nebūšu līdzjutusi. Kad mani kāda skatuves aina aizkustina vai liek satraukties, tas man liek ko pārvērtēt, jo esmu aktīvā kontaktā ar šī brīža sociāli politiskajām un mākslinieciskajām norisēm, un tad ticu, ka tas var uzrunāt vēl neskaitāmas sabiedrības grupas.
– Un gluži kā savulaik izsūtītie bija dažādu tautību, arī izrādē spēlēs latviešu, krievu, ukraiņu un baltkrievu izcelsmes aktieri…
– Būtu pārspīlēti teikt, ka visi viņu senči cietuši no padomju represijām, piemēram, mani senči nav cietuši, mani vecvecāki nav izsūtīti. Taču vienlaikus varu pilnībā identificēties ar šiem izsūtījuma stāstiem, jo tā ir mūsu valsts un mūsu nācijas traģēdija. Katram izrādē spēlējošajam māksliniekam ir atšķirīgs stāsts – kāds dzimis Sibīrijā un šobrīd dzīvo Latvijā, kāds aizbēdzis no Baltkrievijas totalitārā režīma un gūst mierinājumu, esot demokrātiskā valstī Latvijā. Savukārt kāds cits piederīgs Ukrainai un meklē savus radiniekus, brauc un palīdz karadarbības zonā.