Līdzīgi daudziem citiem darba kolektīviem Latvijā, arī "Latvijas Mediji" lepojas ar darbiniekiem, kuri piedalīsies tradīcijas 150 gadiem veltītajos Dziesmu un deju svētkos. Svētku dalībnieki ir gan vienīgā lībiešu kora "Loja" dalībniece Mudīte Krūmiņa, kura darba dzīvē ir "Latvijas Mediju" reklāmas pārdošanas daļas vadītāja, gan dziedātāja, "Latvijas Mediju" reklāmas uzskaitvede Regīna Krastiņa, gan dziedātāja, projektu vadītāja Beata Lavrinoviča, gan Carnikavas vidējās paaudzes deju kolektīva "Arnika" dejotāja, izdevniecības "Latvijas Mediji" galvenā redaktore Inga Ābelīte.
Kā brīvprātīgā par svētku dalībniekiem un skatītājiem rūpēsies Aiva Kalve no izdevuma "Praktiskais Latvietis", savukārt Gunta Enerūta no Stokholmas savu ceļu uz svētkiem atradusi kopā ar Stokholmas latviešu kori.
Lasītājus šoreiz iepazīstinām ar trijiem "Latvijas Mediju" darbiniekiem, kuri ir svētku dalībnieki, – bijušo "Latvijas Avīzes" galvenās redaktores vietnieku, ekonomikas nodaļas redaktoru Ivaru Bušmani, "Latvijas Avīzes" ekonomikas nodaļas redaktori un pielikuma "Tepat, Eiropā" redaktori Ievu Ēvaldi un grāmatvedi Andi Lēnmani.
Ivars Bušmanis, deju kolektīva "Robežnieki" dejotājs: "Dejot riktīgi vai nemaz".
I. Bušmanis: Es došos iekšā nezināmajā, šie ir mani paši pirmie Deju svētki. Dobeles novada Vītiņu tautas nama vidējās paaudzes tautas deju kolektīvā "Robežnieki" neesam gan mērījušies, bet, liekas, esmu vecākais pēc gadiem, bet jaunākais pēc dejošanas stāža.
Uzsāku dejot tikai trīs mēnešus pirms pandēmijas, agrāk nekad nebiju dejojis tautas dejas, tiešām nekad. Sāku dejot kolektīvā "Klapdancis", bet tad gaitas pārtrauca pandēmija, pēc tās vairs kā kolektīvs nespējām savākties, un mani uzaicināja pamēģināt "Robežnieku" vadītāja Māra Krūmiņa. Pamēģināju, un viņas spriedums bija: es varot palikt. Biju noskaņojies dejot vai nu riktīgi, vai nemaz un tā nonācu līdz šiem Dziesmu un deju svētkiem. Lepojamies, ka šī pavasara skatē mūsu grupā "Robežniekiem" bija viens no visaugstākajiem vērtējumiem, iespējams, pat visaugstākais visā Zemgalē. Tā nu tagad dodamies uz svētkiem.
Vai bija viegli apgūt svētku deju programmu?
Esam mēģinājuši pusotru gadu. Man pašam grūts bija sākums, bet dejošanu jau mēģina tik ilgi, kamēr iznāk. Mums jādejo trīs dejas – "Klapdanci", "Kripu krapu" un "Kūmas". Par pašām dejām neuztraucamies neviens, tās var nodejot it visi, lielākais uztraukums būs atrast savu dejojamo kvadrātiņu, uztraucamies, kā līdz tam aiziesim. Varbūt pārējie, kuriem pieredze lielāka, tā neuztraucas un uztraucos tikai es viens. Laikam jau tieši tāpēc paredzēta mēģinājumu nedēļa – ne tik daudz mēģināt pašas dejas, kā atrast savu kvadrātiņu! Tik lielā kopībā nekad neesmu dejojis, līdz šim vienlaikus kopā esam dejojuši četri kolektīvi. Vēl jāpiedzīvo sajūta, kad visapkārt būs vesela dejotāju jūra.
Kā nokļuvi dejotājos, ne dziedātājos?
Ja es savā balsī sāktu dziedāt… Dejošana man vienmēr likusies interesanta, bieži sevi esmu pieķēris dungojam tautasdziesmas vai deju ritmus, arī ballītēs patīk lekt polku. Atceros, Rīgā, pat gaidot sabiedrisko transportu, ar zobiem klabināju tautasdziesmas. Man mēģinājumi patīk vairāk nekā koncerti, jo mēģinājumos ir divu stundu ilga intensīva dejošana, bet koncertos divas stundas jāgaida sava kārta.
Laukos ir sava saimniecība, bet dejošanu nevaru salīdzināt ne ar vienu fizisko nodarbi, tā kā izkustas deju kolektīvā, neizkustas, ne zāli pļaujot, ne zemi rokot. Arī kopīgo enerģiju, kas rodas dejojot, nevar iegūt nekur citur. Var jau būt, ka mani piesaista dainās iekodētā ritmika, tāda pati ir arī tautas dejās.