Hokeja pavasaris ir klāt!

Jau rīt Rīgā un Tamperē sāksies Pasaules hokeja čempionāta spēles, kuru translāciju nodrošinās Latvijas Televīzija un uzņēmums "Tet". Tās komentēs sporta žurnālisti Lotārs Zariņš un Jānis Stepītis, kā arī profesionāli hokeja eksperti – Herberts Vasiļjevs, Edgars Masaļskis, Oļegs Sorokins un Ģirts Ankipāns, HK "Mogo/LSPA" galvenais treneris, kurš nesen Latvijas hokeja čempionātā kopā ar komandu izcīnīja sudraba medaļas, finālsērijā piekāpjoties pērnā gada čempionei "Zemgale/LLU" vienībai.

Visi Latvijas hokeja izlases mači un cīņas par medaļām, kas šoreiz norisināsies "Arēnā Rīga", būs skatāmas televīzijas kanālā LTV7, "REplay.lv" un arī sabiedrisko mediju portālā "LSM.lv". Hokeja fani aicināti sekot līdzi ne vien spēļu tiešraidēm, bet arī ekspertu diskusijām "Hokeja studijā" un izmantot iespēju just līdzi fanu zonā "Arēnas Rīga" teritorijā, jo šogad tradicionālās fanu telts pie Kongresu nama nebūs. Hokeja čempionāta spēles varēs vērot arī kanālā 360TV, bet papildu saturu noteiktos laikos visu diennakti – "pop-up" kanālā "Tet Hokejs", kas izveidots speciāli šī pavasara hokeja svētkiem.

Ģirt, kā tu saslimi ar hokeju?

Bērnībā, kad rādīja Rīgas "Dinamo" mačus, sēdēju kā pielipis pie melnbaltā televizora un sajūsminājos, tostarp par leģendārā Helmuta Baldera spēli. Arī spēļu starplaikos nebija garlaicīgi, jo rādīja čehu multenes par diviem suņiem – Stremjanku un Makaronu, kur viņu labo omu vienmēr centās sabojāt nīgrā vārna. Tolaik iespējas spēlēt hokeju bija ļoti ierobežotas. Ārpus televizorā redzētā vairāk neko par hokeju nezināju. Bet ceļš uz hokeja spēlēšanu sākās gluži kā filmās. Mācījos Rīgas 82. vidusskolā (tagad Rīgas Imantas vidusskola. – Z. B.), 

stundā ienāca fizkultūras skolotājs un klasei pajautāja, kurš grib spēlēt hokeju. Atsaucos es. Vecāki bija izmisumā, jo dzīvojām Imantā, bet treniņi notika Daugavas stadionā. 

Kad sāku trenēties hokejā, man jau bija deviņi gadi. Tiku uzņemts Sporta skolā, un no ceturtās klases braukāju turp šurp viens pats ar autobusu cauri Rīgai. Pirms tam nodarbojos ar citiem sporta veidiem – basketbolu, tenisu –, taču hokejs guva virsroku. Vēlāk Latvijas čempionātā sanāca uzspēlēt kopā ar savu bērnības elku Balderi, un savām acīm redzēju, ka pat pēc tik daudziem gadiem viņš joprojām bija izcils meistars.

Parasti visi jaunie hokejisti grib būt uzbrucēji un iemest vārtus. Vai treneri tevi iemēģināja arī aizsarga pozīcijā?

Neatceros, ka būtu spēlējis aizsardzībā. Kā nostājos uz ledus, tā visu laiku esmu bijis uzbrucējs.

Kuri mirkļi palikuši visspilgtāk atmiņā no divdesmit divām profesionālajā hokejā pavadītajām sezonām?

Noteikti laiks, kuru pavadīju, spēlējot Rīgas "Dinamo" meistarkomandā Kontinentālajā hokeja līgā. Tas bija augstākā līmeņa hokejs, ko esmu spēlējis. Daudzi droši vien vairs neatceras, bet mēs ar Rīgas "Juniora" komandu vinnējām Austrumeiropas līgas čempionātu 1996./1997. gada sezonā, un es kļuvu par līgas rezultatīvāko spēlētāju (šajā līgā spēlēja Latvijas, Baltkrievijas un Ukrainas komandas. – Z. B.). Pēc tam karjeru turpināju Vācijā, ar savu komandu kļuvu par otrās līgas čempionu. Nevaru aizmirst arī piedalīšanos 2006. un 2010. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Latvijas izlases sastāvā un KHL vēsturisko "play off" spēļu sēriju ar Sanktpēterburgas SKA, kur mūsu maiņas (Ģirts Ankipāns tobrīd spēlēja kopā ar centra uzbrucēju Jāni Spruktu un malējo uzbrucēju Mārtiņu Karsumu, un Rīgas "Dinamo" 1. kārtā sērijā ar 3:1 uzvarēja 2009./2010. gada regulārās sezonas līderus. – Z. B.) uzdevums bija segt pretinieka labākos spēlētājus, un izdevās šo spēcīgo komandu izslēgt no tālākās cīņas par Gagarina kausu. Tāpat gadu vēlāk pirmajā kārtā izdevās izslēgt arī Maskavas "Dinamo". 

Atceros, pirmajā mačā Rīgā zaudējām ar 0:1, kad pārsteidzu pretinieku vārtsargu ar metienu no iemetiena apļa laukuma vidū. Kā vēlāk izrādījās, tas salauza turpmāko spēles gaitu un mēs uzvarējām.

2013. gada sākumā teici ardievas profesionālajam hokejam, taču uzreiz kļuvi par tā laika Rīgas "Dinamo" galvenā trenera Arta Ābola asistentu. Kas tevi pamudināja turpināt sevi pierādīt trenera darbā, jo ne visi spēlētāji izvēlas šādu karjeru?

Kā vairumam cilvēku, man nepatīk lielas pārmaiņas. Tomēr esmu pārliecināts, ja aizveras vienas durvis, tad atveras citas. Treneris mani vairs neredzēja Rīgas "Dinamo" sastāvā, un pats arī jutu, ka spēka un izturības rezerves iet mazumā. Apsvēru iespēju spēlēt zemākā līmenī, taču tas būtu finansiāli neizdevīgi un arī vairs īsti negribējās. Saņēmu zvanu no tā laika komandas ģenerālmenedžera Normunda Sējēja, lai nemokos pārdomās, bet nāku strādāt par trenera asistentu. Šķiet, tas bija sezonā, kad "Dinamo" pēdējoreiz tika "play off". Kopā ar Arti nostrādāju divus gadus. Tie bija samērā viegli gadi, jo es vairāk skatījos, mācījos un netiku iesaistīts nopietnu lēmumu pieņemšanā. Tā bija laba skola. Tad treneris Pēteris Skudra mani paaicināja uz Ņižņijnovgorodas "Torpedo", un es kardināli mainīju viedokli un skatījumu uz hokeju, jo viņš balstījās tipiskā Ziemeļamerikas hokeja praksē, daudzus gadus pavadīdams NHL kā vārtsargs. Līdz tam biju mūsu vecās hokeja skolas piekritējs, kur hokeju spēlēja, brīvi improvizējot, īpaši nedomājot par aizsardzību, toties visu laiku meklējot iespējas gūt vārtus. Tā Latvijas izlase spēlēja, atgriežoties Pasaules čempionāta elites grupā, un ieguva vienu no līdz šim augstākajām vietām – septīto. Uzvarēt varēja, ja iemeti par vienu ripu vairāk nekā pretinieks.

Bet laiki mainās, un hokejs tam līdzi. Tagad laukumā darbojas citas formulas – ātrums, spēks, ģeometrija, matemātika, rēķinot ripas atsitiena leņķus no dažādu izmēru laukumu apmalēm.

 Mūsdienās treneri dalās divās kategorijās – vieni ir motivatori, kuri ar iedvesmojošām runām atraisa spēlētājos viņu labākās īpašības un ļauj izpausties laukumā, otri – treneri, kuri katru vismazāko detaļu grib redzēt spēlētāju izpildījumā tieši tā, kā iedomājušies. Līdz ar to pie šāda trenera var spēlēt tikai tie hokejisti, kuri spēj izpildīt viņa prasības. Diemžēl vai par laimi hokejs pasaulē attīstās tieši šajā virzienā, kur spēles zīmējums bezmaz vai tiek matemātiski izrēķināts.

Pie kura tipa treneriem piederi tu?

Sākumā biju demokrātiski noskaņots, improvizācijas atbalstošs, bet, kā jau teicu, manas domas krasi izmainīja darbs pie Pētera Skudras. Redzēju, ka viņa Ziemeļamerikas pieredzē balstītās shēmas dod rezultātu. Protams, grūti lauzt spēlētāju ieradumus, taču komanda nevar gūt lielus panākumus, ja laukumā nav kārtības un nav iespējams pretiniekam uzspiest savu spēles stilu. Vadot hokeja kluba "Mogo/LSPA" komandu Latvijas čempionātā, varētu teikt, ka esmu kaut kur pa vidu starp abiem minētajiem treneru tipiem, jo man spēlētāju atlase ir ierobežota un jābūt elastīgam, pielāgojot spēles zīmējumu viņu varēšanai. Taču, ja nākotnē pieņemšu izaicinājumu trenēt augstāka līmeņa komandu, noteikti atgriezīšos pie principa, ka pirms katras spēles ir jābūt skaidram spēles plānam un katram spēlētājam jāzina sava vieta laukumā, uzdevumi, kas jāizdara, un jābūt gatavam tos arī izpildīt.

Vai tu kā treneris vari lauzt spēles gaitu, ja komandai pagalam neveicas?

Varu mēģināt ar kādu nestandarta gājienu dot papildu impulsu saviem spēlētājiem un samulsināt pretiniekus. Piemēram, nomainīt vārtsargu pret sesto laukuma spēlētāju jau otrā perioda beigās. Esmu tā darījis pie ļoti nelabvēlīga rezultāta 0:5. Toreiz cienījami spēlējām pret Astanas "Baris", bet vārti kaut kā iekrita viņiem. Dabūjām lielo vairākumu un iemetām uzreiz divus vārtus. Noņēmām vārtsargu, arī spēlējot vienādos sastāvos, iemetām trešo golu un pēdējā pārtraukumā varējām doties vien ar divu vārtu deficītu. Tomēr pēdējā periodā rezultātu izlīdzināt neizdevās. 

Spēles gaitu lauzt ir sarežģīti, taču veiksmes pamatā ir labi sagatavota komanda.

Šogad HK "Mogo/LSPA" bija ļoti tuvu Latvijas čempionu titulam. Kā pietrūka, lai spēlētāji virs galvām varētu pacelt uzvarētāja kausu?

Pilnīgi noteikti pretiniece "Zemgale/LLU" bija pārāka mazajās detaļās. Viņu spēlētāji mums neļāva gūt vieglus vārtus, turpretī mēs ielaidām pāris vieglus golus, kurus, var teikt, "atvedām" paši, proti, mūsu spēlētāji pieņēma vieglprātīgus lēmumus, gan piespēlējot, gan darbojoties bez ripas. Zaudējumos bija vien vienu vārtu starpība. Bijām labi sagatavojušies, taču sapratu – jo ilgāk turpināsies finālspēļu sērija, jo mazāk mums būs enerģijas. Paralēli Latvijas čempionātam spēlējot vēl arī Somijā pēc spēka otrajā "Mestis" līgā, "Zemgales/LLU" spēlētāju fiziskā sagatavotība tomēr bija daudz, daudz labāka. Man ir gandarījums par sīvo cīņu, bet rūgtums par zaudējumu.

Kurus spēlētājus no savas komandas vari izcelt šajā sezonā?

Noteikti bijušo Latvijas izlases aizsargu Krišjāni Rēdlihu, kurš savos četrdesmit divos gados bloķēja pretinieku mestās ripas un faktiski laukumā bija mans palīgs, rādot piemēru jaunajiem hokejistiem. Uzbrukumā labi nospēlēja Kārlis Ozoliņš, vārtos stabilu meistarību rādīja Henrijs Ančs.

Jau rīt "Arēnā Rīga" sāksies Pasaules hokeja čempionāta spēles. Latvijas izlase spēlēs pret kanādiešiem, kurus pirms diviem gadiem tepat Rīgā pirmoreiz uzvarēja. Mūsu grupā ir arī čehi, pret kuriem oficiālajās čempionāta spēlēs neesam vēl svinējuši uzvaru. Vai tas šoreiz izdosies un kuru vietu šajā čempionātā tu prognozē mūsu izlasei?

Ja nemaldos, čehus reiz tomēr esam uzvarējuši draudzības spēlē, bet sliktā ziņa ir tā, ka NHL no cīņas par Stenlija kausu izstājās Bostonas "Bruins". Viņu rindās esošās čehu zvaigznes Dāvids Krejči un Dāvids Pastrņāks, visticamāk, steigsies palīgā Čehijas izlasei un laukumā būs ļoti dusmīgi (smejas). Vienalga, būs vai nebūs viņi laukumā, es novēlu mūsu izlases čaļiem spēlēt savu spēli, izbaudīt šo iespēju un izpildīt galvenā trenera Harija Vītoliņa dotos uzdevumus. 

Katra Latvijas izlases uzvara ir kā skaista dziesma mūsu Dziesmu svētkos. Ja uzvarēsim čehus, būs patiess prieks, un varēsim šo uzvaru ierakstīt Latvijas hokeja vēsturē un atcerēties visu mūžu. 

Ja nesanāks, tik un tā Rīgā notiekošais Pasaules čempionāts mums ir lieli hokeja svētki, kuri tik drīz neatkārtosies, tādēļ izbaudīsim tos!

Par mūsu izlases izredzēm runājot, novēlu beidzot iegūt medaļas. Sagatavošanās periodā ir ieguldīts milzīgs darbs, arī pārbaudes spēļu bilance ir pozitīva, un Latvijas fani tribīnēs dzīs čaļus uz priekšu. Kādēļ gan tieši tagad, savās mājās spēlējot, zvaigznes nevarētu sastāties mums labvēlīgi?

–––

Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?

Humors, raksturs, sabiedrība.

Bez kā jūs nevarat iedomāties savu dienu?

Bez hokeja un kafijas.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Kā hokejistam – spēlējot pret pasaules labākajiem hokejistiem ziemas olimpiskajās spēlēs Vankūverā (Kanāda, 2010.). Kā trenerim – darbs KHL komandā Rīgas "Dinamo" (2017–2020), kad ar ļoti mazu budžetu, bet saturīgu spēli mums izdevās atgriezt tribīnēs skatītājus un pietuvoties "play-off" zonai.

Labākā izklaide?

Pastaiga gar jūru vienatnē un daudzpusīgas sportiskās aktivitātes. Vēl daudz laika pavadu kopā ar bērniem, jo īpaši dēlu, kuru trenēju hokejā.

Čempionāta logo.

Foto: Publicitātes / Latvijas Mediji

KONTEKSTS

Pasaules čempionātu hokejā no 12. līdz 28. maijam kopīgi rīko Somijas pilsēta Tampere un Rīga. Latvijas izlases galvenais treneris ir Harijs Vītoliņš, asistenti - Lauris Dārziņš, Artūrs Irbe, Artis Ābols, Peteri Nummelins un Raimonds Vilkoits. Turnīrā startējošās 16 komandas sadalītas divās grupās, pa astoņām vienībām katrā, kas katrai izlasei garantē septiņas spēles. 

Pērn pasaules meistarsacīkstēs triumfēja somi, kuri izšķirošajā mačā bija pārāki pār Kanādu.

Latvijas hokeja izlases labākais sasniegums Pasaules čempionātos ir 1997., 2004. un 2009. gadā izcīnītā 7. vieta.