17 °C
Tagad ikviens eiropietis var apmeklēt izstādi, lai iepazītos ar padomju režīma laikā deportēto cilvēku dzīvesstāstiem Krievijā. Izstāde būs skatāma līdz 30. septembrim. Strasbūras universitātes nacionālajā bibliotēkā ir apskatāma izstāde "Sibīrijas vēstules", kuru atklāja 13. jūnijā. Pirms izstādes slēgšanas, 28. septembrī, šajā bibliotēkā tiks rīkota gulaga vēstuļu tēmai veltīta konference, kuru organizē Strasbūras universitāte.
Vienpadsmit muzeju kopdarbs
Izstādes kuratore ir Tukuma muzeja vadītāja Agrita Ozola, kura pirmajās divās izstādes atklāšanas dienās nenogurdama strādāja, pavadot pa ekspozīcijas zāli apmeklētājus un stāstot par šo traģisko vēstures posmu ne tikai latviešu, bet arī krievu un angļu valodā.
"Interesi izrādīja gan tie latvieši, kuri izceļojuši no Latvijas un tagad dzīvo Francijā vai Vācijā, gan arī Strasbūras universitātes slāvu valodu katedras lektori un arī studenti, kuri lūdza sazināties krievu valodā. Viņiem bija daudz jautājumu.
Katrai grupai bija vēlme uzzināt par izstādes varoņiem, par priekšmetiem, kas eksponēti, arī saņemt plašāku informāciju par gulagu, deportācijām un kolaboracionismu. Nejutu tādu absolūtu nezināšanu par šo vēstures posmu. Tie bija cilvēki, kuriem bija interese, ja ne dziļākas priekšzināšanas," pastāstīja muzeja direktore, kura kopā ar saviem kolēģiem un vēl vienpadsmit muzeju darbiniekiem bija sagatavojuši šo plašo izstādi.
Latvijā gan Likteņdārzā, gan Nacionālajā bibliotēkā un citur bija apskatāmas uz Sibīriju izsūtīto cilvēku vēstules uz bērza tāss, bet Strasbūrā šī ekspozīcija ir jau daudz plašāka. Vairāk nekā desmit metrus garajā vitrīnā var uzzināt par deportēto cilvēku izgatavotajiem Sibīrijas apstākļus raksturojošiem priekšmetiem no vienpadsmit Latvijas muzejiem.
"Ar šo garo vitrīnu mēs vēlējāmies akcentēt to garo sliežu ceļu no Ventspils līdz Vladivostokai, pa kuru notika apcietināto deportācijas un no kura daļu būvēja tie cilvēki, kas bija lēģerī.
Šajā vitrīnā centāmies izvietot priekšmetus saistībā ar tām vietām, kuras skar teju 11 000 kilometru garā dzelzceļa līnija,"
izstādes konceptuālo risinājumu skaidroja Agrita Ozola.
Izstādes apmeklētājus uzrunāja arī Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete: "Izstāde "Sibīrijas vēstules uz bērza tāss" man ir ļoti personīgs notikums, jo zinu, ka arī mans tēvs ir rakstījis uz Latviju tāss vēstules. Diemžēl tās nav saglabājušās. Taču ir saglabājušās dažas dienasgrāmatas, manas mammas un vecmāmiņas vēstules. Arī mana tēvatēva vēstules no gulaga. Tie ir dokumenti, kurus nespēju lasīt bez asarām."
Padomju režīma noziegumiem nav noilguma
Šī nav pirmā lielākā izstāde par Sibīrijas tēmu, kas eksponēta ārzemēs. Pirmā izstāde, kuru Tukuma muzejs veidoja pēc Kalnietes ierosinājuma un atbalsta, tika atklāta 2011. gada 14. jūnijā Briselē. Kā pastāstīja Agrita Ozola, tai bijusi ne tikai latviešu, bet arī angļu, franču, krievu un čehu valodas versija. Šīs izstādes esot ceļojušas dažādos virzienos 11 valstīs un devušas iespēju eiropiešiem saņemt plašu informāciju par padomju režīma noziegumiem.
Izstādi apskatīja arī Latvijas Politiski represēto apvienības pārstāvji, tajā skaitā arī Dagnija Liepiņa. Viņa uzskata, ka iespēja Eiropā saņemt vispusīgu informāciju par deportācijām ļauj arvien labāk izprast Austrumeiropas valstu vēsturi.
"Varbūt beidzot, kad Krievijas agresori jau klauvē pie civilizētās Eiropas mājas durvīm, Eiropa sapratīs, ka velti neieklausījās Baltijas valstu brīdinājumos un vēstures pieredzē.
Pasaule pieļāvusi Krievijas visatļautību apmaiņā pret Krievijas lētajiem dabas resursiem. Nožēlojami!
Man atmiņā ceļojums pa seno Austrumprūsiju, bijām arī Aušvicē. Tur bija tūkstošiem tūristu, autobusi viens pie otra, cilvēki no visas pasaules. Aušvice esot lielākā koncentrācijas nometne, tur nobendēti miljoniem cilvēku, bet pirmā koncentrācijas nometņu impērija taču bija Padomju Savienība, kur šādas nometnes izbūvētas daudz agrāk un kur nobendēja desmitiem reižu vairāk cilvēku.
Mums vienkārši nav datu par gulaga arhipelāga patiesajiem apmēriem. Tā ir tāda netaisnības sajūta!
Vācija ir atvainojusies, izmaksājusi kompensācijas un joprojām dzīvo ar vainas apziņu, bet Krievija ir balta un pūkaina! Un turpina terorizēt pasauli, tāpēc ka nekad nav sodīta par pastrādātajām zvērībām pret mazākām tautām," secina Dagnija Liepiņa.
