Šogad decembra beigās pieminam latviešu dzejnieku Edvartu Virzu, kuram atzīmējama 140. dzimšanas diena. Viņš dzimis 1883. gada 27. decembrī Emburgas (Salgales) pagasta Rāceņos, miris 1940. gada 1. martā Rīgā; apbedīts Meža kapos.
Kā vēsta Latvijas Nacionālā enciklopēdija, E. Virzas "daiļrade padomju okupācijas laikā tika pilnībā noklusēta, jo viņa radošie un sabiedriski politiskie uzskati bija nacionālpatriotiski – latvietība kā augstākā vērtība. E. Virza darbojās dažādos literatūras veidos un žanros. Viņa poēma "Straumēni" (1933) ir viens no latviešu literatūras darbiem, kas pieredzējis visvairāk atkārtotu izdevumu."
1940. gada 17. jūnijā Padomju Savienības strādnieku un zemnieku sarkanā armija okupēja Latviju, un jau augustā "Visiem pilsētu un apriņķu vecākiem" tika izdots Iekšlietu ministrijas rīkojums, kurā cita starpā teikts: "Tāpat nekavējoties jāpārbauda publisko bibliotēku un lasītavu grāmatas un žurnāli, izņemot no publiskas lietošanas visus vecā režīma izdevumus, kas pauž Padomju Latvijas darba tautai naidīgu ideoloģiju vai ir savā idejiskā saturā bezvērtīgi." Tālāk garā sarakstā uzskaitīts, ka naidīgu ideoloģiju starp daudziem citiem daiļdarbiem paužot, piemēram, Edvarta Virzas dzejoļu krājums "Laikmets un lira" un Aleksandra Grīna "Dvēseļu putenis".
Virzas "Straumēni" šajā sarakstā nokļuva vēl pēc dažiem gadiem, skaidrojot, ka tas ir "sekls buržuāzistiskās Latvijas budžu saimniecības tēlojums".
Ap 1942. gadu kaut kur padomju ieslodzījumā gāja bojā dzejnieks Leonīds Breikšs, kurš starp daudziem citiem dzejoļiem sarakstīja "Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai". Vēsturisko varoņromānu, arī "Nameja gredzena" un "Dvēseļu puteņa", autors Aleksandrs Grīns 1941. gadā mira izsūtījumā Astrahaņā. Viņu darbus un vārdus padomju okupācijas laikā pieminēt nedrīkstēja, ja nu drīkstēja teikt īsu teikumu, ka Virza rakstīja kaut ko par nacionālas valsts budžu izturēšanos pret kalpiem.
Godinot Latvijas lielos dzejniekus un rakstniekus, "Kultūrzīmes" uzaicināja uz diskusiju vairākus literatūrzinātniekus, jautājot – vai tiešām varētu būt, ka vēl joprojām mūsdienās, kad atjaunotajā neatkarīgajā valstī dzīvojam jau 32 gadus, kas pagājuši kopš padomju okupācijas režīma sabrukšanas, attieksmi pret dzejnieku Edvartu Virzu un citiem vēl joprojām ietekmē padomju propagandas atstātais mantojums? Diskusijā piedalījās literatūrzinātnieki Ausma Cimdiņa, Janīna Kursīte, Benedikts Kalnačs un rakstnieks Arno Jundze.
Pārskatīt Kultūras kanonu?
– Virzas "Straumēni" vēl joprojām ir viena no latviešu literatūrā visvairāk pārizdotajām grāmatām, kopumā tie izdoti 17 reizes. Tomēr 2023. gadā Virzas sarakstītā poēma nav ne skolu programmās, ne Kultūras kanona vērtību kopumā.
Benedikts Kalnačs: – Ne tikai domājot par "Straumēniem", būtiska ir nepieciešamība aktualizēt pašu lasīšanu, tā ir ļoti svarīga lieta, kas būtu jārisina kultūrpolitiski un tai jāpievērš uzmanība izglītības sistēmā.
Runājot par Kultūras kanonu, tas ir jautājums, kas aptver dažādas nozares. Kanons tika radīts noteiktā brīdī, un sarakstam droši vien vajadzētu būt dinamiskākam, to ik pa laikam būtu jēgpilni pārskatīt vai papildināt.
Lai arī visi iekļautie rakstnieki un viņu darbi ir cienījami, skaidrs, ka šobrīd kanonā latviešu literatūras jomā nav iekļauts tas viss, kas būtu iespējams.