24.4 °C
Jūnijs ir gada dāsnākais mēnesis, kad visi Latvijas pakalni un jūras krasts iemirdzas jāņuguņu gaismā. Spēks, ko gaida un saņem no spožajām uguns liesmām, dziesmām. Mītiskais, kad katrs uz mirkli ierauga sevi un savu varēšanu būt un pastāvēt.
Jūnija vidū Latvijā piepeši mainījās kultūras nozares centrālais tēls – kultūras ministre. Agnesi Loginu nomainīja Agnese Lāce. Jāņu priekšvakarā daudzi varbūt pat nepamanīja šo ministru maiņu jeb rokādi, sauciet, kā gribat.
Tas, ka politikā ienāk jauni un labu izglītību ieguvuši cilvēki, ir tikai apsveicami. Savādi ir vienīgi tas, kādā veidā notiek šī maiņa, ašā izlēmība. Ne pārāk skaļi reklamējoties, kultūras nozarei piedāvāts jauns variants, kā risināt visus ar kultūru saistītos jautājumus. Pavisam vienkārši – atsakoties no amata un piesakot citu cilvēku no savējo vidus. Tas, ka nozare vasarā nav palikusi bez ministra, ir gana drosmīgs lēmums, ātrs un bez emocijām, īpaši laikā, kad katru svarīgu politisku lēmumu apaudzē ar nemitīgām diskusijām, intervijām, tā cilvēku izvirzot priekšplānā. Jaunajai kultūras ministrei šis posms ir gājis secen un laiks parādīs, kāpēc šāda steiga notikusi. Cik reizēm mazsvarīga izrādās labi sakārtotā veiklo vārdu reklāma kāda amata pretendenta cildināšanai.
Šajās, nu jau aizritējušajās svētku dienās, Latvijai lieliski vēlējis Alvis Hermanis. "Novēlu katram latvietim uzbūvēt savu mazo ideālo Latviju sava rokas stiepiena attālumā, kur viņš pats ir par to atbildīgs".
Kultūras ministra atbildība ir veidot šo drošību kultūras nozares ļaudīm.
Nenoskaust otram, nedarīt gauži, vākt ap sevi, pulcināt līdzīgi domājošos un nenoliegt viedokļu sūrumu, taču nezaudēt galveno, pašu pamatu, un ieraudzīt Latviju ar tās bagātīgo kultūras pienesumu, radošo potenciālu, naudas taisnīgu pārdali.
Kad ātrā tempā no kultūras ministres amata atkāpās Agnese Logina, vēl nebija šo daudzo uguņu pakalnos un skaļās, visu novadu līgošanas.
Kas tad ir valsts un katra cilvēka loma tās veidošanā – bez savas, nacionālās kultūras nešanas pasaulē un arī ap sevi, kā Jāņu naktī, kā Dziesmu un deju svētkos, visās pasaules līmeņa izstādēs un grāmatu atvēršanās te un citviet. Kultūra bez latvju dainām ir kā gudrība bez jēgas. Ir izsmieti teju visi dižgari, apsmietas svētvietas, gadu desmitiem mums nav stingras nostājas par savas valodas pielietojumu. Varbūt ir jēga beidzot iedzīvināt to, lai cilvēki katru rītu vēlētos, spētu un gribētu sveicināt cits citu skaidrā, tīrā latviešu valodā. Jā, arī katru pretimnācēju. Tradīciju bagātība, līgošana, balsis no novada uz novadu, latviskie Jāņi pāri Eiropai un okeānam skan visā pasaulē, un ir pamats domāt, ka latviskums ikdienā ir iespējams, ka latviešu valoda ir viens no nācijas stūrakmeņiem un ka to savos darbības pamatprincipos ierakstīs arī kultūras ministre.
Siltas un saulainas, lietainas un tomēr mīlīgas ir jūnija izskaņas dienas. Nesteigties baudīt sauli Eiropas dienvidos, apceļot un ieraudzīt īsto, skaisto Latviju, tāds varētu būt gudrs deputātu lēmums atvaļinājuma laikā. Ne gluži iztaujājot, kas notiek ārpus Rīgas, bet ieraugot, ka kultūra reāli eksistē arī bez naudas resursiem, kā arī to, kā pašvaldības izgrezno vai sakopj vēl palikušos īpašumus.
Kad jāņugunis nomaina Pēterdienas gaidīšana, kultūras cilvēki gaida atbildes uz jautājumiem. Arī uz to, kāpēc Latviešu valodas aģentūra piepeši kļuvusi neērta un ieslēpjama citu aģentūru vidū? Ar ko jārēķinās tiem novadu ļaudīm, kur joprojām notiek skolu pārreformēšana, likvidācija un bibliotēku noniecināšana? Tas viss attiecas uz kultūru. Visnedemokrātiskāk ir tad, kad partijas aizsegā ātri, ātri nomainās ministres. Kā tas nākas, ka Latvijā piepeši tik svarīgu un nozīmīgu amatu pārliek no rokas rokā, bez jebkāda takta pret cilvēkiem, kuri ir kultūras patērētāji ikdienā? Vai šis portfelis būtu tā kā vienas partijas mantojums? Vai tomēr vainīga latviskā līgošana?
Alvis Hermanis min, ka sezonas laikā 99 tūkstoši skatītāju baudījuši mākslu Jaunajā Rīgas teātrī. Cik daudzi tūkstoši joprojām nevar atļauties noskatīties vai noklausīties labu izrādi vai koncertu, bet var vienīgi darboties un pavadīt brīvo laiku, bez maksas radīt sev svētkus. Tas viss ir tepat, Latvijā.
