18.3 °C
Rīt, 23. maijā, Latvijas Nacionālajā operā sezonas pēdējā jauniestudējuma – Gaetāno Doniceti komiskās operas "Mīlas dzēriens" – pirmizrāde. Džanetas lomu atveidos šī gada Lielās mūzikas balvas ieguvēja, Latvijas skatītāju iemīļotā dziedātāja Katrīna Paula Felsberga, kuru pirms diviem gadiem tepat mūsu opernamā redzējām Cerlīnas lomā Mocarta operā "Dons Žuans".
Opera "Mīlas dzēriens", kuras pirmizrāde notika 1832. gadā Milānā, Latvijas Nacionālajā operā tiek iestudēta trešo reizi.
"Šīs operas žanra apzīmējums ir "melodramma giocoso" jeb jautra melodrāma. Jēdzieni nav saderīgi, bet apzīmējums ir precīzs, jo tajā ir mazliet skumju un arī liela deva jautrības," saka ievērojamais vācu režisors Svens Ēriks Behtolfs, kura uzvedumi skatāmi nozīmīgākajos Eiropas opernamos.
"Mīlas dzēriens" ir viena no lieliskākajām "buffa" operām mūzikas vēsturē. Te skaistām melodijām bagātas ārijas savienojas ar komiskiem un atraktīviem duetiem un brīnišķīgiem ansambļiem. Lai arī iestudējuma darbība risinās divdesmitā gadsimta sākumā, situācijas un tēlu interpretācijas ir viegli nolasāmas arī no mūsdienu skatpunkta. Kas nevēlas operās redzēt tikai nāvi, bet arī spēju pajokot, šī būs īstā izvēle," jauniestudējumu raksturo diriģents Mārtiņš Ozoliņš.
Ar Katrīnu Paulu Felsbergu iepriekš tikāmies pirms diviem gadiem, kad viņa pirmo reizi kāpa uz Latvijas Nacionālās operas skatuves. Tagad viņai jau otrā loma operā.
– Katrīna, saki, lūdzu, kādi tev bijuši aizvadītie divi gadi?
K. P. Felsberga: – Patiesībā labs atskaites punkts. Radoši un aktīvi divi gadi, kas pavadīti, pabeidzot bakalaura studijas Berlīnes Mākslu universitātē. Nu man ir bakalaurs kabatā, februārī iegūts, pavisam svaigs. Hronoloģiski nesenākais skaistais notikums bija Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonija, kur man bija milzīgs prieks par balvu (kategorijā "Gada jaunā mūziķe") un arī milzīgs prieks uzstāties uz Latvijas Nacionālās operas skatuves draugu, ģimenes, kolēģu priekšā kopā ar manu draudzeni pianisti Agnesi Egliņu, ar kuru bijuši daudzi brīnišķīgi koncerti šo divu gadu laikā. Noteikti jāpiemin arī solokoncerts ar pianistu Malkolmu Martino Berlīnē Pjēra Bulēza zālē. Liels izaicinājums, jo tas bija mans pirmais solokoncerts divās daļās, kur dziedāju vācu kamermūziku, Franča Šūberta un Hugo Volfa dziesmas, kas ir specifisks un jauns repertuārs. Latvijā īpašs prieks, ka izdevās sadarboties ar manu vectētiņu Ģirtu Jakovļevu. Jau aizvadīti daudzi kopīgi koncerti un ceru, būs vēl. Pa vidu arī koncerti visdažādākajās Eiropas pilsētās – gan Vācijā, gan Parīzē – ar laikmetīgo mūziku, pilnīgi atonālu, kas ir ļoti komplicēti. Skaisti un izaicinoši reizē.
– Kā izdevās satikties ar pianistu Malkolmu Martino, kas, šķiet, ir liela slavenība?
– (Iesmejas.) Jā, viņš ir diezgan pieprasīts pianists, kas uzstājas ar lielākajām operzvaigznēm, arī ar Elīnu Garanču, ar kuru viņam bija koncerts "Lielajā dzintarā" 2020. gadā, pēc kura pasaulē slavenā latviešu dziedātāja saņēma Lielo mūzikas balvu. Pirms pāris gadiem Heidelbergas Pavasara festivāla vokālajā akadēmijā piedalījos kā studente, un tad izveidojās brīnišķīga sadarbība ar Berlīnes Pjēra Bulēza zāli. Man piedāvāja koncertu ar iespēju, kāda reti gadās. Sacīja – izvēlieties, kuru pianistu gribat, un mēs ar viņu vienosimies! Man vispār nebija jādomā, uzreiz teicu – vēlos Malkolmu Martino! Mēs ar manu otru dueta partneri, pianistu un diriģentu Artūru Oskaru Mitrevicu pirms gada papildinājāmies meistarklasēs Šveicē Bāzelē, kur Martino bija viens no pedagogiem, un es uzreiz sapratu, ka viņš ir cilvēks, no kura daudz ko varu mācīties. Kopā muzicēt vispār ir liels sapņu piepildījums. Un oktobrī mums ar pianistu Martino iecerēts arī kopīgs koncerts Dzintaru koncertzālē.
– Kā radās ideja uzstāties kopā ar vectēvu, Nacionālā teātra aktieri Ģirtu Jakovļevu?
– Pirms gada satikāmies ar "Ola Foundation" veidotāju un krustmāti Ilzi Pīlēnu, pārrunājām, ko mēs varētu piedāvāt viņas un Ulda Pīlēna kultūrtelpā. Vēl pirms tam Agnese Egliņa ierosināja iestudēt Romualda Kalsona ciklu "Mīlestība". Atcerējāmies, ka pērn deviņdesmit gadu jubileja apritēja gan Ojāram Vācietim, gan Imantam Ziedonim. Tā nonācām pie domas – ja ir dzeja, kāpēc to neuzticēt manam vectēvam Ģirtam Jakovļevam, kuram ir ļoti liela pieredze un savs lasījums gandrīz nu jau par viņa laikabiedriem uzlūkojamajiem vārda meistariem? Tā dzima ideja, viss salikās un radās divdaļīga programma ("Vācietis. Ziedonis. Jakovļevs". – Red.). Pirmajā daļā – Ojāra Vācieša dzeja, ko lasa Ģirts Jakovļevs, un latviešu kamermūzika, ko dziedu es Agneses Egliņas klavieru pavadījumā, piedaloties sitaminstrumentālistam Guntaram Freibergam. Programmā iekļauti arī Artūra Maskata skaņdarbi, kas rakstīti tieši mūsu sastāvam, ir Aldonis Kalniņš, viņa brīnišķīgie, nepelnīti aizmirstie skaņdarbi, Romualds Kalsons, Jēkabs Jančevskis, kuram pateicoties mēs ar Agnesi Egliņu vispār esam sastapušās. Otrajā daļā Imants Ziedonis, latviešu komponistu darbi ar viņa dzeju, Paula Dambja cikls – ļoti humoristisks, Pētera Plakida dziesmas un arī ne tik akadēmiskas Kārļa Lāča dziesmas no programmas "Ziedonis. Lācis. Sievietes". Visu noslēdzam ar Imanta Zemzara pat ne pikantākajām, bet asākajām un dzēlīgākajām dziesmām. Nupat pirms pāris dienām uzstājāmies Rēzeknē "Gorā", bet koncerti paredzēti arī rudenī gan Rīgā, gan citviet. Vienmēr esmu mīlējusi latviešu kamermūziku. Nu ar mūsu koncertprogrammu "Vācietis. Ziedonis. Jakovļevs" esmu to sev atklājusi vēl dziļāk.
– Kur tagad esi vairāk – Rīgā vai Berlīnē?
– Operas "Mīlas dzēriens" izrāžu laikā, protams, vairāk Rīgā, bet vasara paies gan Berlīnē, kur man būs koncerts ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu – "Konzerthaus" uzstāsimies tieši Līgo vakarā 23. jūnijā! –, bet pirms tam jau būs notikuši koncerti Itālijā, Šveicē, arī citās Vācijas pilsētās. Augusta beigās un rudens sākumā atkal būšu Latvijā.
– Kāda ir tava Džaneta "Mīlas dzērienā"?
– Džaneta nav liela loma, bet ļoti nozīmīga, jo tieši viņa atnes svarīgo vēstuli pirmā cēliena beigās ar pavēsti, ka kareivjiem laiks doties prom no pilsētiņas. Džaneta ir ļoti spridzīga, jauna meitene, kas izplata visas ciema pļāpas, viņai patīk klačoties. Man arī tas patīk… bet ne pārāk daudz. Džaneta ir galvenās varones Adīnas (šajā lomā Latvijas Nacionālās operas skatītājiem priekšā pirmā iepazīšanās ar jauno soprānu Ļubovu Karetņikovu, kura maģistra grādu ieguvusi Zalcburgas "Mozarteum" universitātē, iepriekš studējusi Latvijas Mūzikas akadēmijā un Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijā. – V. K.) labākā draudzene. Abas ir kopā jau kopš bērnības, jo Džanetas vecāki aizgājuši viņsaulē un viņu pieņēmusi māsīcas Adīnas ģimene. Taču, tā kā Adīna ir bagātas ģimenes mantiniece, skaista, izglītota, prot lasīt, tad Džaneta visu laiku atrodas mazliet ēnā. Bet ilgi viņa par to neskumst un neapvainojas, abas dažreiz iesmej par to, kas notiek apkārt. Vokāli šī nav ļoti izaicinoša loma, bet aktieriski ir ļoti daudz uzdevumu, jo visu laiku jābūt tonusā, ne mirkli nevar atslābt, arī darbs ansambļos, visu laiku jābūt aktivitātē. Es teiktu, jā, drīzāk aktieriski Džaneta ir ļoti interesants uzdevums… Režisors Svens Ēriks Behtolfs no Vācijas pats bijis aktieris, spēlējis gan uz teātra skatuvēm, gan kino, līdz ar to pazīst drēbi, zina, ko nozīmē būt uz skatuves, un ļoti respektē dziedātāju. Mēģinājumos bija ļoti interesanti redzēt režisora mērķtiecību, ļoti konkrēti zinot, ko vēlas panākt no dziedātājiem. Arī korim, nemaz nerunājot par solistiem, līdz niansēm izstrādāts katrs dialogs un katra rakstura maiņa.
– No kā sastāv tavs "mīlas dzēriens" pret mūziku?
– Tur ir daudz sastāvdaļu, ir saldas, cukurotas. Kā skatītāju mīlestība, ko ikreiz saņemu caur aplausiem, apsveikumiem, ziediem… Bez šīs atzinības es nevarētu mūzikā eksistēt. Bet mēdz būt arī rūgtāki brīži, kā jau jebkuram māksliniekam. Mentāli jābūt ļoti stiprai, jo manā dziedātājas profesijā nav nekādu garantiju. Nav kā citur – beidzu augstskolu, iestājos darbiņā, ir visas sociālās garantijas. Dziedātājas karjerā viss atkarīgs no pašas, arī no veiksmes un dažādiem apstākļiem. Katra diena ir citāda, arī mūsu ķermeņi mainās. Šodien ir skaista pavasara diena, bet jūtu, ka man degunā vairāk tūskas, jo esmu nedaudz alerģiska pret ziedputekšņiem, un ar to man jārēķinās. Brīvmāksliniekiem, kas daudz braukā apkārt, šis darbs nāk ar savu cenu. Tu saslimsti, nevari izpildīt darbu, un tev nesamaksā. Mēdz būt arī vientulīgāki brīži, kad esi ilgi laiku prom no mājām, draugiem, ģimenes. Jau trešo gadu apmeklēju psihoterapeitu. Manas paaudzes cilvēkiem, ne tikai mūziķiem, bet jebkuram, kam ir interese ne tikai izdzīvot, bet dzīvot un pieredzēt dzīvi, tas ir absolūti nepieciešams. Jo sevis pilnveidošanu nevar palaist autopilotā. Ja sevi identificē tikai ar to, ko dari, tas var beigties bēdīgi. Ja saslimsti vai bijušas neveiksmīgākas uzstāšanās, var rasties sajūta, ka pasaule ap tevi grūst un tu pats tai līdzi. Tāpēc jāmeklē spēka avoti arī ārpus profesionālās dzīves. Un, protams, fiziskā sagatavotība ir ļoti nozīmīga. Pēdējo mēnešu laikā esmu sākusi iet uz privātiem treniņiem sporta zālē, kas man ir liels izaicinājums. Skatīšos, vai izdosies to turpināt, kad nebūšu visu laiku vienā vietā kā tagad Rīgā.
– Vai vari salīdzināt muzikālās izglītības principus Latvijā un Vācijā?
– Kad Berlīnē sāku studēt bakalaurā, man nebija jāiet uz mūzikas teorijas nodarbībām, jo daudz kas bija jau zināms. Arī muzikālā inteliģence, ko mums iemācīja Rīgas Doma kora skolā, ir tāda, pēc kuras citur pedagogi cenšas, bet nesanāk. Savukārt Vācijā man bija liels pārsteigums, ka četru gadu laikā bakalaura studijās saņēmu kādas četras vai piecas atzīmes. Tur nav budžeta un ārpusbudžeta studentu kā Latvijā, kad atzīme kļūst par kritēriju, vai tu izrotēsi no budžeta vai ne, dabūsi turpmāk stipendiju vai ne. Vācijā visi maksā vienu nelielu simbolisku samaksu semestrī un visi ir vienā līmenī šajā ziņā. Nav jāmācās atzīmju dēļ, var mācīties tikai un vienīgi sevis dēļ. Un mani nesalīdzina ar citiem cilvēkiem un viņu saņemtajiem "cipariem", bet ar mani pašu, kāda esmu bijusi iepriekšējā koncertā vai "atdziedāšanā" un kāda esmu tagad.
– Pirms kāp uz skatuves, uztraucies?
– Un vienalga, uzstājos prezidenta pilī, televīzijas tiešraidē vai mazā lauku baznīciņā četrdesmit klausītājiem. Uztraukums nozīmē, ka māksliniekam rūp, ko viņš cilvēkiem sniedz.
