In memoriam. Galvenais ir skatīties uz gaismu. No Rozes Stiebras atvadoties

Ziemassvētku laikā Marijas Magdalēnas baznīcā Rīgā mūžībā pavadījām Latvijas animācijas kino leģendu, režisori, scenāristi un producenti Rozi Stiebru. Godinot latviešu animācijas Meistares piemiņu, Nacionālā kino centra portālā "filmas.lv" pieejama sešpadsmit filmu izlase (1973–2018) – neliela daļa no režisores ieguldījuma Latvijas zīmētās animācijas vēsturē, kas sniedzas vairāk nekā pusgadsimta garumā.

Viņa bija gluži kā caurausta ar gaismu, labestību, iejūtību, un šīs īpašības caurstrāvo arī viņas darbus – gandrīz 70 animācijas filmas, kuru formāti variējas no divas minūtes garu īsfilmiņu cikla līdz pilnmetrāžas filmām. "Zaķīšu pirtiņa", "Kā brālītis Trusītis uzvarēja lauvu", "Spēlēju, dancoju", "Ness un Nesija", "Zelta sietiņš" – šīs un daudzas citas viņas radītās filmas ir bijušas vairāku paaudžu bērnības pavadones.

Rozes Stiebras radošā darbība ilga gandrīz 60 gadus, kuru laikā kopā ar dzīvesbiedru, režisoru Ansi Bērziņu viņa atklāja un izveidoja divdimensiju animāciju Latvijā, izkopjot īpašu un daudzās paaudzēs mīlētu, kultūrvēsturiski piesātinātu un sirsnīgu autorrokrakstu.

Animācijas filmu veidošana sākās 1969. gadā Latvijas Televīzijā, kad režisori Roze Stiebra un Ansis Bērziņš radīja multiplikācijas (animācijas) filmu uzņemšanas grupu. Jau no darbības sākotnes bija skaidrs mērķis – animācija, kas atbilstu bērnu interesēm un būtu modernās kultūras sastāvdaļa. "Mūsu aizsāktajā animācijas virzienā būtisku ieguldījumu ir paveicis komponists Imants Kalniņš. Viņš atklāja mūzikas neatvairāmo, visaptverošo un reizē arī neizskaidrojamo dabu. Pateicoties apstākļu sakritībai, izveidojās arī sadarbība ar ansambli "Menuets", kurš spēlēja toreiz tautā iecienīto, garīgo spēku uzturošo Imanta Kalniņa mūziku. Tā gadījās, ka šī ansambļa dibinātājs un vadītājs Jānis Blūms toreiz strādāja Latvijas Televīzijā par skaņu režisoru. Bijām kolēģi. Tā radās filmas "Zelta sietiņš", "Zaķīšu pirtiņa" u. c. Tieši Imants Kalniņš, toreiz būdams tikpat jauns kā mēs visi, sekmēja to, ka filmas bērniem bija nevis pieticīgākas un paviršāk veidotas (ko gan tie mazie tur sapratīs), bet gan tādas, kas sniedz mazajiem pašu labāko, tīrāko un gaišāko. Dalīties sakrālajās zināšanās un cerēt, ka vismaz bērns tevi sadzirdēs, jo, kā teicis Imants Ziedonis, "vismaz bērns vēl nav aizaudzis ciet"," intervijā žurnālam "Mājas Viesis" atcerējās Roze Stiebra.

Kadrs no animācijas filmas "Kabata" (1983).

Foto: Publicitātes

Kopā ar dzīvesbiedru, režisoru Ansi Bērziņu Roze Stiebra izveidoja un vadīja zīmētās animācijas filmu studiju "Dauka" (1990–2010). Vietne "filmas.lv" vēsta, ka kopš 1980. gada, kad arī animācijas filmām pirmoreiz piešķīra kino balvu "Lielais Kristaps", septiņas Rozes Stiebras filmas to saņēmušas kā gada labākās animācijas filmas: "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties" (1980), "Kabata" (1983), "Skatāmpanti" (1988), "Ness un Nesija" (1993), "Miega vilcieniņš" no cikla "Pasaciņas" (1998), "Neparastie rīdzinieki" (2001), "Sirds likums" (2023).

Studijā "Dauka" uzņemtas vairāk nekā 120 animācijas filmas. To pamatā galvenokārt ir latviešu folklora, klasiskā bērniem veltītā literatūra un mūsdienu latviešu autoru sacerējumi.

Režisore saņēmusi Latvijas Kultūras fonda balvu "par profesionālā animācijas kino izveidi Latvijā, cilvēcisko vērtību, labestības un iejūtības veidošanu bērnu apziņā". Bija Starptautiskās animatoru asociācijas biedre. 1995. gadā saņēma "Spīdolas balvu" par ieguldījumu latviešu animācijas kino. 2003. gadā apbalvota ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 2017. gadā kopā ar dzīvesbiedru Ansi Bērziņu saņēma "Lielā Kristapa" balvu par mūža ieguldījumu.

Rozes Stiebras pēdējā filma "Sirds likums" ekrāna dzīvi sāka 2024. gada sākumā, saņemot Nacionālo kino balvu "Lielais Kristaps" trīs kategorijās – "Labākā animācijas filma", "Labākais animācijas režisors" un "Labākais animācijas filmas mākslinieks". "Reizēm jau mēdzam teikt – tu esi manas sirds karaliene, bet vēl svarīgāk ir būt savas sirds karalim vai karalienei, nevis piederēt kāda cita sirdij. Tikai tādā gadījumā dziļākā plānā var lemt un izprast esamību," 2024. gada februārī intervijā "Latvijas Avīzei" teica Roze Stiebra, piebilstot, ka svarīgi ir skatīties gaismā. Nu viņa ir aizsaukta mūžīgajā gaismas valstībā. Visdziļākā līdzjūtība režisores tuviniekiem un kolēģiem.