Guna Roze: Zvaigznes un dubļi

Svētdien biju ciemos pie radniecīgi tuviem cilvēkiem, ar radniecību domājot radu būšanu, nevis dvēseļu tuvību. Ne nu es vedināju uz sarunām par literatūru vai rakstniecību, pat ne uz to pusi, kad mājastēvs pēkšņi pārsteidza ar jautājumu: "Vai tās grāmatas vispār kāds lasa?"

Guna Roze, rakstniece, publiciste

Foto: Publicitātes / Latvijas Mediji

Vārdu salikums "tās grāmatas" skanēja kā "tie mēsli", bet sacītāja sejā zīmējās neuzbāzīgs, taču arī neslēpts šķērmums. Aizrāvās elpa. Jo... tas bija rupji. Iespējams, tieši tāds bija sacītāja nodoms – "mest ar fekālijām", lai gan mums nav ko dalīt un arī normāli satiekam. Mirkli atguvusies, atbildēju, ka man ir neērti atbildēt uz šo jautājumu. Ka nezinu daudz cilvēku, kuri nelasa. Viņš – turīgs un kristīgs (lai gan tas pat nav svarīgi) cilvēks ap 50, kam tālākajā fekāliju spēlītē piebiedrojās arī kundze – nelikās mierā, tātad vēlējās pierādīt, cik bezjēdzīga un nožēlojama ir mana nodarbošanās. "Kas tad lasa grāmatas? Droši vien tikai pensionāri." Te man palīgā nāca dzīvesbiedrs, teikdams, ka arī viņa astoņpadsmitgadīgais mazdēls lasa, turklāt ļoti daudz un divās valodās. Un viņa meita lasa priekšā savām meitiņām. Un vilcienā grāmatas lasa dažāda vecuma pasažieri... Jā, jā, piekrītu – nevajadzēja vispār ielaisties šajā provokācijā, tā vietā aizbāzt vaigus ar rasolu, tā teikt, pielāgojoties saimnieku interešu līmenim.

Varētu šo epizodi aizmirst kā nebijušu, ja vien pāris dienu iepriekš nebūtu notikusi cita saruna. Intervēju nesen iznākušas grāmatas autori, un viņa iesāka ar lūgumu: "Tikai, lūdzu, nerunāsim par to un to grāmatu," un nosauca citu savu darbu – par vēl dzīvu esošu Latvijas zvaigzni. Minēju, kāpēc tā, un biju trāpījusi – manuskripta tapšanas laikā un vēl pēc tam zvaigzne pret autori izturējusies augstprātīgi kā pret apkalpojošo personālu. Es – zvaigzne, tu – mans kāju mazgātājs. Lūk, viens ilustrējošs "sīkums". Autore uzzinājusi, ka būs papildmetiens, jautāja zvaigznei, cik liels tas būs, uz ko zvaigzne nicīgi atjautāja: "Kāpēc jums tas būtu jāzina?"

Neaptverami! Kāpēc AUTORAM būtu jāzina tirāža? Nevis lasītājam vai, atvainojiet, ieņēmumu dienestam, bet AUTORAM! Rakstniekam, kurš savu darbu dara ne mazāk spoži kā zvaigzne savējo. Cilvēkam, kurš bijis empātisks, veltījis jums savu laiku, domas un talantu. Un galu galā autore taču neuzplijās ar vēlmi rakstīt – jūs, zvaigzne, uzrunājāt šo autoru!

Līdzīgu attieksmi piedzīvo korporatīvu pasākumu organizatori, iespējams, arī pasākumu vadītāji un pieaicinātie mākslinieki (nerri). Pirms pāris gadiem intervēju cilvēku, kas kādai budžeta iestādei sarīkoja unikālu pasaules līmeņa pasākumu, kas skaļi izskanēja arī publiskajā telpā. Taču process bijis tik sāpīgs un nepelnīti pazemojošs, ka idejas autore un producente saka: "Otrreiz es šādu pasākumu neorganizētu. Ārkārtīgi mākslinieciski smalka žonglēšana tā bija. Man kā cilvēkam traumatisks pasākums. Priecājos, ka tas ir korekti beidzies."

Varētu neminēt arī šo epizodi un visus pieminētos gadījumus norakstīt kā izņēmumus, ja vien pati uz savas ādas nebūtu izbaudījusi ko līdzīgu. Frāze "Jums par to ir samaksāts" (lai gan samaksa pat netuvojās adekvātai), tāpat vīzdegunīga iesaistīto personu attieksme "gribēšu – palīdzēšu, negribēšu – nepalīdzēšu. Un es negribu!" arī man izrādījusies traumatiska pieredze. Un arī es strādāju atvērtu sirdi un ar vēlmi paveikt savu darbu maksimāli labi.

Tagad biogrāfiskā literatūra ir cieņā. Cilvēkiem patīk iepazīt veiksmes stāstus, uzzināt, kā personība izspraukusies no ērkšķiem līdz zvaigznēm. 

Tas ir iedvesmojoši pat tad, ja pati zvaigzne saskarsmē ar līdzcilvēkiem ir īsts nejaucēns. 

Taču aiz katras drukātās biogrāfijas stāv "morītis" – vārda meistars, kurš ir pratis iedvesmojoši un pārsvarā arī godīgi izstāstīt vienu vai otru dzīvi, šādu vai tādu vēstures līniju, un nav pelnījis pazemojumus. Ja tā tomēr notiek, iesaku autoriem, režisoriem un organizatoriem likt aiz auss viedu secinājumu, ar ko reiz man palīdzēja cilvēks, kuru cienu: "Nopurini! Šī situācija nerunā par tevi, bet par cilvēku, kas tā uzvedas."