15.1 °C
Kriminālromānu žanra cienītājiem par prieku nule pie lasītājiem ir devies zviedru rakstnieces Annas Jansones romāns “Pazudusī meita” ("Latvijas Mediji"). Tā ir pirmā grāmata sērijā par izmeklētāju Kristoferu Barku.
Jau piecus gadus izmeklētājs Kristofers Barks nerod mieru. Viņš piedzīvojis vecāku ļaunāko murgu – viņa meita Vēra, kas plānoja precēties, savā vecmeitu ballītē pazūd bez vēsts. Pastāv aizdomas, ka meita ir noslīkusi, taču Barks negrib tam ticēt. Viņš dienas pavada, klaiņojot gar ezeru un meklējot pavedienus, taču, kad pazūd vēl viena sieviete, Barkam kļūst skaidrs, ka ļaunums nekur nav zudis. Un tad kaimiņos ievācas Denīse, kas ir tik ļoti līdzīga abām pazudušajām, ka rodas bažas, vai arī viņu nepiemeklēs tāds pats liktenis.
Īsa biogrāfija
Anna Jansone ir dzimusi un augusi Visbijā. Viņas tēvs bija inženieris, māte – medmāsa. Pirms Anna kļuva par pilna laika rakstnieci, viņa daudzus gadus nostrādāja par medmāsu. Tas ierosināja rakstīt par cilvēku attiecībām starp dzīvību un nāvi, un viņa vienmēr savos romānos iepin ētikas dilemmas.
Anna: Vissvarīgākais manā dzīvē ir ģimene: man ir trīs bērni un mazbērni. Es mācu viņiem slēpot, slidot, peldēt, braukt ar velosipēdu un pagatavot pienācīgu maltīti. Man patīk, ka viņi visi ir ar mani virtuvē. Es pati nāku no daudzbērnu ģimenes: kad biju maza, mani vecāki adoptēja trīs bāreņus no Indijas. Viņi bija sešus, astoņus un desmit gadus veci brāļi un māsas. Mēs saņēmām tikai lapiņu ar aptuveni desmit vārdiem viņu dzimtajā valodā.
1998. gadā, kad mana ģimene savā īpašumā ieguva pirmo datoru, es sāku rakstīt. Mana pirmā grāmata tika izdota 2000. gadā. Tagad esmu uzrakstījusi jau vairāk nekā 60 grāmatas, kas Zviedrijā ir pārdotas vairāk nekā piecos miljonos eksemplāru un ir tulkotas 17 valodās. Es pati nekad nekavējos pagātnē, vienmēr esmu šeit un tagad, bet man patīk vērot, kas tālāk notiks ar Mariju Vernu un Kristoferu Barku un viņa kolēģiem. 2007. gadā pēc līguma parakstīšanas ar kinokompāniju “Warner” manu romānu varone Marija Verna nokļuva uz lielā ekrāna un televīzijā. Nu jau rit seriāla devītā sezona, un skatītāju skaits nepārtraukti aug.
Vai rakstīšana ir jūsu vienīgā nodarbošanās šobrīd?
Pirms 2007. gadā kļuvu par pilna laika rakstnieci, es iepriekš biju 25 gadus strādājusi par medmāsu, pārsvarā ar pacientiem, kas sirgst ar plaušu vēzi. Covid-19 pandēmijas laikā, 2020. gada vasarā, strādāju arī par vakcinācijas asistenti. Valsts ietvaros esmu ceļojusi arī kā lektore par tēmu “Veselības ētika", jo esmu publicējusi arī divas grāmatas par to.
Pastāstiet mazliet par saviem hobijiem un sapņiem.
Esmu uzrakstījusi divdesmit bērnu grāmatas par manas detektīvromānu galvenās varones Marijas Vernas dēlu, detektīvu Emīlu Vernu. Es labprāt redzētu arī šos stāstus uz ekrāna. Un, protams, filmas par Kristoferu Barku.
Mani vaļasprieki ir dārzkopība, garas pastaigas pa mežu un vingrošana. Man patīk pavadīt laiku ar ģimeni un draugiem un, protams, ceļot.
Vai jums ir dzīves moto?
Ja jūs ejat savu ceļu, jums nav vajadzīga karte.
Pastāstiet, lūdzu, piecas lietas, ko mēs par jums vēl nezinām.
1. Tikai pēc tam, kad būšu visu izmēģinājusi un, iespējams, pielietojusi vardarbību, es ķeršos klāt lietošanas instrukcijai.
2. Mani uzaicināja vakariņās ar Zviedrijas karali.
3. Skolā man ļoti nepadevās pareizrakstība.
4. Piedāvāju ekskursijas, kurās prezentēju savās grāmatās iekļautās slepkavību ainas.
5. Pandēmijas vientuļajās stundās es vingroju un tagad – 65 gadu vecumā – varu atspiesties 21 reizi. To nekad iepriekš nebiju spējusi izdarīt.
Kā nonācāt līdz rakstīšanai?
Kamēr strādāju par medmāsu, bija laiks, kad psihiatriskās slimnīcas bija jāslēdz, liekot pacientiem palikt savās mājās. Daži no tiem neizdzīvoja, citi nokļuva slimnīcā ar saviem iekšējiem dēmoniem, izsalkuši, netīri un panikā. Pēc tam par viņiem bija jārūpējas radiniekiem. Toreiz satiku kādu 80 gadus vecu kundzi, kurai bija jārūpējas par savu garīgi slimo un vardarbīgo dēlu. Viņas stāsts mani ļoti aizkustināja, un man tas vienkārši bija jāpieraksta.
