15.2 °C
Portsmutas universitātes kultūras vēstures pasniedzējs Karls Bells paudis, ka dažādu pasaules valstu kultūrās priekšstati par sapņiem un murgiem gadsimtu gaitā ievērojami mainījušies, taču nemainīgs paliek fakts, ka cilvēks vismaz trešo daļu savas dzīves pavada miegā, tāpēc šo jomu nekādā gadījumā nedrīkst uzskatīt par mazsvarīgu. Un katrā ziņā ir vērts aplūkot populārajā kultūrā pietiekami slaveno Smilšu cilvēku – folklorizētu būtni, kas palīdzot cilvēkiem iegrimt miegā un tad tur kontrolējot, vai būs jauki un patīkami sapņi, vai arī nāksies cīnīties ar nepatīkamiem murgiem.
Sapņu burvības apliecinājums kopš senatnes
Miega kā mitoloģiska vai literāra personāža iemiesošana allaž izpaudusies gan labvēlīgā, gan ļaundabīgā veidā, un šie absolūti pretrunīgie tēli pilnā mērā atspoguļo cilvēka ne gluži vienkāršās un vieglās attiecības ar dabu, kā arī sapņu vai murgu pietiekami lielo nozīmi. Bells uzskata, ka šīs miega un murgu iemiesojuma pretrunas ataino cilvēku neviennozīmīgos priekšstatus par sapņiem, kas pietiekami lielā mērā tomēr asociējas galvenokārt ar kaut kādiem pārdabiskiem vēstījumiem, buršanās prasmi vai psihoterapeitisku apskaidrību.
Neskatoties uz it kā patiešām acīmredzamo pretrunu ar laikmetīgo racionālismu, sapņi un sapņošanas rezultātā atraisītās fantāzijas ainas, kāda, piemēram, ir tas pats Smilšu cilvēks, joprojām turpina cilvēkam arī mūsdienās dāvāt tik ļoti nepieciešamo burvīguma sajūtu.
Katrā ziņā sapņa personifikācija sakņojas pietiekami dziļi vēsturē. Kā tam arī jābūt saistībā ar būtni vai būtību, kas pārvalda mainīgo sapņu valstību, tai praktiski nav kaut kāda vienota apzīmējuma, nosaukuma vai vārda. Dažādās vietās to mēdz dažādi dēvēt, piemēram, par Morfeju, Oneirosu, Sapņu karali, to pašu Smilšu cilvēku un tamlīdzīgi. Antīkās grieķu un seno romiešu civilizācijas sapņus uzskatīja par vēstnešiem un vēstījumiem. Homēra eposā “Iliāda” Zevs nosūta sapņa iemiesojumu Oneirosu uz grieķu nometni Trojā, lai pamudinātu Agamemnonu sākt cīņu. Hēsioda darbā “Teogonija” par oneirojiem dēvē miega bērnus Nikti un Nokti. Seno romiešu mitoloģijā Morfejs kalpo miega dievam Somnum.
Lai arī Morfejs tomēr bija salīdzinoši maznozīmīga figūra, taču spēja regulāri piesaistīt klasisko autoru uzmanību. Piemēram, dzejnieka Ovīdija “Metamorfozēs” Morfejs ir viens no tūkstoša Somnus bērnu, sapņu vilkatis un “mimikrijas meistars”, kas pārvietojas “ar spārniem bez trokšņa”. Morfejs apliecina klasiskās mitoloģijas psiholoģisko eleganci, ļoti bagātīgu dažādu notikumu apkopojumu, kas izskaidroja ne tikai dabiskās pasaules, bet arī cilvēka saprāta iekšējo darbību. Savukārt līdz 19. un jo sevišķi 20. gadsimtam Morfejs jeb tas pats Smilšu vīrs jau bija kļuvis par ļoti labvēlīgu, absolūti pozitīvu personāžu. Pārstājis būt tikai seno dievu kalps, viņš jau bieži minēts gluži kā cilvēks, kurš spēj sapnī atkal savienot kopā mīlniekus, kuri kaut kāda iemesla dēļ viens otru pazaudējuši.
Tādas jūtas var konstatēt gan krievu dzejnieka Aleksandra Puškina dzejolī “Morfejs”, gan Roja Orbisona dziesmā “In Dreams”, kur vispār Smilšu vīrs kļūst par “konfeti krāsas klaunu” un izkaisa visapkārt zvaigžņu putekļus. Tostarp grupas Chordettes dalībnieces 1954. gada dziesmā “Mister Sandman” viņam lūdz atsūtīt sapņu iemīļoto, kamēr viņas vēl nav kļuvušas pārlieku vecas. Līdzīgi vairāk vai mazāk labvēlīgā toņkārtā ieturēta arī smagā metāla grupas Metallica 1991. gada kompozīcija “Enter Sandman”, kur skarbie vīri vienkārši it kā lūdz, lai miedziņš nāk un aplaimo viņus ar miera sajūtas dāvāšanu.
Tostarp Smilšu cilvēks var iemantot arī draudīgus vaibstus. Satraucošajā E. Hofmaņa stāstā “Smilšu cilvēks” (1816) vēstīts par to, ka titulētais bugimens met smiltis acīs tiem bērniem, kuri negrib doties gulēt, tādējādi izraisot viņiem asiņošanu. Bet pēc tā viņš vēl liek viņus maisā un nes saviem pūces bērniem, kuri tad bērniem izknābj acis, ar kurām gardi pamielojas. Var piebilst, ka šis ļaunais murga iemiesojums 20. gadsimta otrajā pusē atjaunojās Fredija Krīgera tēlā šausmu filmu sērijā.
Sapņi un mūsdienas
Geimena Smilšu cilvēks sevī apkopo vienlaikus gan aizgādību, gan apdraudējumu. Figūra, kas tiecas aizsargāt sapņotājus un Sapni, vietu, kurā cilvēki nokļūst miega laikā, un kas tieši tāpat arī ilgi neaizmirst apvainojumus un soda tādus sapņus, kuri kaut kādā mērā apstrīd viņa autoritāro valdīšanas noslieci. Un šāds sapņa un murga iemiesojums rada daudz satraucošu sajūtu, piemēram, tādu, ka šādas lietas ierodas kaut kur no ārienes un paliek tevī. Bells paudis, ka bijis pietiekami daudz seno civilizāciju, kuras oneiromantiju jeb tātad sapņu tulkošanu nolūkā pareģot nākotnes notikumus uzskatīja par vienu no augstākajām pārdabisko spēku izpausmes formām.
Tamlīdzīgas idejas radušas arī dramatisku pielietojumu, piemēram, Viljama Šekspīra darbā “Jūlijs Cēzars”. Oneiromantija saglabājās un turklāt ļoti sekmīgi atjaunojās nolūkā izpatikt aizvien izglītotākajiem un pilsētnieciskākajiem 19. un 20. gadsimta iedzīvotājiem. Tajā laikā jau faktiski masveidā sāka parādīties arī tā dēvētās sapņu grāmatas. Šīs tīrai izklaidei paredzētās grāmatas sevī saturēja visu tā dēvējamo “no A līdz Z” par sapņu tēliem, un tas lielā mērā palīdzēja veikliem ļaudīm uzmesties par tā dēvētajiem sapņu tulkiem, kuri tādā veidā kļuva arī par savdabīgiem nākotnes pareģotājiem.
Nepiespiestā, nekontrolējamā un faktiski pilnībā bezjēdzīgā sapņu iedaba pamatīgi neatbilda mūsdienās jau it kā nesatricināmi stabilajiem priekšstatiem par racionalitāti un saprātu, piespiežot tos noraidīt kā parastu neapzinātu prāta spēli. Kad psihoterapijas pionieri 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā sāka pastiprināti pētīt sapņu fenomenu, viņi centās maksimāli racionalizēt to nozīmi un funkciju, kas joprojām vēl šķita kā absolūta nejaušība un satura ziņā neglābjami neloģiska.
Zigmunda Freida darbā “Sapņu tulkošana” (1899) pausts, ka sapņi palīdzot labāk izprast psiholoģisko nomāktību un traumas, galvenokārt tieši tās, kurām piemīt seksuāls raksturs. Ņemot vērā to, ka mūsdienās Freids gan skaitās tā kā gāzts no sava iepriekšējā gadsimtā uzbūvētā pjedestāla, turklāt daudzi viņu jau pat nekautrējoties zākā par šarlatānu, taču, iespējams, saistībā ar atziņām tieši par sapņiem viņam varētu arī būt neapšaubāma taisnība. Pielietojot viņa piedāvātās racionalizētās interpretācijas, sapņi nebija psihiskie atkritumi, bet gan vēstītāji par individuālo prātu slepenajām vēlmēm. Sapņi vairs nebija kaut kāda ārēja ietekme, ko sarūpē mistisks dievišķais vēstnesis, bet tagad tie stabili iemājoja katrā cilvēkā pašā. Turklāt interesanti piebilst, ka Hofmaņa stāsta par Smilšu cilvēku ļaunais raksturs piesaistīja Freida uzmanību arī viņa 1919. gadā uzrakstītajā esejā “Neizskaidrojamais”.
Savukārt vispārējā Morfeja sapņotāju valstība jau ir Freida bijušā drauga un sāncenša Karla Junga pienesums jeb faktiski viņa pilnībā izdomātais kolektīvās bezapziņas jēdziens, kas kalpo kā vieta arhetipiskajām figūrām, simboliem un tēliem, kuri regulāri mēdz parādīties visos cilvēku sapņos.
Kā jau visi sekmīgie fantāzijas žanra sacerējumi, arī Geimena “Smilšu cilvēks” liek ļoti nopietni apšaubīt dominējošo vēstījumu, kuru Rietumu sabiedrība ilgstoši stāstījusi pati sev vismaz trīs simtgades, proti, ka mēs esam kļuvuši racionāli, vīlušies, brīvi no fantastiskām pagātnes idejām. Kā to skaidri apliecina absolūti pārbagātais fantastisko filmu un seriālu klāsts, tāda pasaule tomēr kategoriski pieprasa fantāzijas, izdomas un sapņa kompensējošo burvību, un bez tās mums pašiem sevi ir ļoti grūti iedomāties.
