Notikumiem pārsātinātais gads

Ar ko Latvijas iedzīvotājiem saistās 1991. gads? Droši vien ar barikāžu laiku un augusta puču, taču 1991. gads bija piesātināts, varbūt pat pārsātināts arī citiem interesantiem un svarīgiem notikumiem, kuru vairums jau piemirsies. Muzeju un bibliotēku darbinieks, grāmatu redaktors Artis Ērglis, stāsta, ka no idejas sagatavot Latvijai svarīgo 1991. gada notikumu hronoloģiju kā aprakstu un fotoalbumu līdz ieceres realizācijai pagājuši kādi divi gadi. Tagad ar Rīgas domes atbalstu "Latvijas Mediju" apgādā šāds izdevums "1991. Liktenīgais gads" tapis.

Sistemātiski pārskatot avīzes, atsvaidzinot notikumus arī no laikabiedru atmiņām, Artis Ērglis apkopojis ap 300 pieminēšanas vērtu 1991. gada notikumu. Grāmatā gan plašāk atzīmēti svarīgākie 69, kas papildināti īsiem aprakstiem un fotoattēliem, sarūpētiem ar apgāda palīdzību. Vajadzīgās fotogrāfijas meklētas gan daudzos muzejos, gan pie individuāliem fotogrāfiem. Ērglis teic, ka ar hronoloģiju sagatavošanu nodarbojies sen, jo tās lieti noder redaktora darbā, pārskatot un rediģējot citu autoru darbus. Ar fotoliecībām bijis grūtāk, jo lielos notikumus, sacīsim barikādes, fotografējuši daudzi, bet, ja darīšana ar tādiem, kas varbūt nav vissvarīgākie...

Kādus piemērus jūs nosauktu kā piemirstos 1991. gada fona notikumus?

A. Ērglis: Kurš tagad atceras, ka bija tāda Rietumberlīnes mākslas izstāde "Interferences" Rīgas pilsētvidē vai ka gada beigās notika Jāņa Streiča filmas "Cilvēka bērns" pirmizrāde un tā notika Rēzeknē? Ka Francija pirmā atdeva Latvijas valsts zeltu? Piemēram, 1991. gada 7. martā Albertu Kaulu izbalsoja no agrofirmas "Ādaži" ģenerāldirektora amata un viņa vietā ievēlēja agrāko vietnieku Jāni Vimbu. Ādaži kļuva par akciju sabiedrību. 

Tas bija loģiski, jo janvārī Kauls bija Vislatvijas glābšanas komitejā un tikai janvāra beigās no tās izstājās. Uz līdzbiedriem tas atstāja ārkārtīgu iespaidu. Tas viss, ko viņš Ādažos bija darījis, ar vienu nepareizu dzīves izvēli tika praktiski nosvītrots. 

Es par šo faktu nemaz agrāk nebiju iedomājies. Mani uz to uzvedināja Baibas Bicēnas 2010. gadā izdotās atmiņas.

Un kurš tagad atceras, ka piemiņas akmeņus barikādēs kritušajiem pie Bastejkalna uzstādīja 1991. gada 12. jūlijā un tie simbolizē asins pilienus? Un ka tas nav valsts dots piemiņas objekts, bet to uzstādīja tēlnieks Arvīds Voitkāns kopā ar draugiem? Ka togad notika pirmais un vai tik ne vienīgais latviešu koklētāju saiets?

Grāmata tā neierasti sākas ar politiskajām un astroloģiskajām prognozēm, kādas Latvijai paredzēja 1991. gadam.

Skaidrs, 1991. gadā notika daudz nopietna un dramatiska un cilvēki atdeva savas dzīvības barikādēs. Tomēr dažreiz vērts izturēties pret vēsturi ar nelielu ironijas vai ikdienas dzīves sastāvdaļu, tāpēc tie horoskopi tur parādās.

1991. Liktenīgais gads.

Foto: Publicitātes / Latvijas Mediji

Grāmatas nosaukums ir "1991. Liktenīgais gads", jo tas patiesi bija Latvijai, Latvijas valsts atjaunošanai liktenīgs. Ja paskatās tā laika politiskās prognozes, tur bija rakstīts, ka Latvijas neatkarība tiks atjaunota pamazām, palēnām daudzu gadu garumā. Bet mēs pēc puča izgāšanās to dabūjām pāris nedēļu laikā!

Bet uz horoskopiem uzvedināja fotogrāfija, kura izmantota kā vāka attēls. 1991. bija Kazas gads, un tas kalendārs ar kazu atradās Preses nama tipogrāfijas burtu saliktuvē. Horoskopi bija parādījušies jau pirms tam, tomēr 1991. gadā to bija īpaši daudz. Bija jau arī valdības prognoze – liels un garš dokuments. Neviens jau nevarēja pateikt, kas būs, neviens neko nezināja ne par barikādēm, ne puču! Kad Latvijas Ministru padome sagatavoja "Latvijas Republikas tautsaimniecības politikas un attīstības prognozes 1991. gadam", tur galvenais bija ekonomiskās krīzes pārvarēšana un pakāpeniska pāreja uz tirgus ekonomiku.

Astrologa Jura Kauliņa prognozē attiecībā uz Latvijas neatkarību bija rakstīts, ka pilnīgu neatkarības atgūšanu prognozēt grūti, tomēr 1991. gads būs relatīvi labvēlīgs – ja pārmaiņas PSRS mums būs labvēlīgas, tad neatkarību varētu atgūt jau 1992. gadā, ja ne, ne agrāk par 1994. gadu. Neesmu ar Kauliņa kungu ticies, bet, cik zinu, viņš joprojām praktizē. Tā kā tas ir tāds citāds, ironiskāks skats uz to nopietno daļu, kas seko pēc tam.

Kā ar 1991. gadu paša dzīvē? Kādos grāmatā pieminētajos notikumos gadījies būt klāt?

To jau Ivars Godmanis Ingas Utenas 1997. gadā pierakstītajā atmiņu grāmatā "Cilvēks Godmanis" atzinis, ka ar atmiņu gadās problēmas, kaut viņš ir fiziķis ar lielisku atmiņu. Ar mani ir vēl trakāk. Es tobrīd jau biju Latvijas Tautas frontes (LTF) birojā darbojies vairākus gadus. Strādāju lietvedībā. 

Otra lieta ir uzslāņojumi, kas radušies pētnieciskajā darbā kopš 90. gadu beigām. Tāpēc cenšos mazāk runāt par savām atmiņām, bet vairāk par tā laika emocionālo uztveri.

Skaidrs, barikāžu laiks un pučs augustā bija spilgtākie notikumi. Taču pārējie... Darbs LTF prasīja ārkārtīgi daudz laika. Absolūtajam vairumam 1991. gada notikumu toreiz nemaz nespēju izsekot līdzi. Es taču tajā laikā vēl arī mācījos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas mežsaimniekos Jelgavā! Sakaru vēl nebija. Uzņēmumu "Latvijas Mobilais telefons" sāka veidot tikai 1991. gada beigās. Viņi rakstīja, ka uzskata: pēc desmit gadiem būs jau desmit tūkstoši abonementu – fantastiska prognoze, kas simtprocentīgi nepiepildījās! (Smejas.) Kad sākās pučs, visi bija kaut kur laukos. Es biju Ikšķilē, mūsu dārzā. Ir tikai radio. Mobilo telefonu, e-pastu nav. Paziņot neviens man neko nevar. Uzskatīju, ka man jābrauc uz Rīgu. Atceros, ka Ikšķilē gāju pa Daugavas prospektu uz vilcienu un rokās man bija milzīgs grozs ar āboliem, ko vest uz LTF mītni, jo bija ābolu laiks.

Bet katram gadam jau ir arī kāds īpatnējs notikums, kuru tajā brīdī nepamani un atklāj tikai vēlāk. Piemēram, uzzināju, ka 1991. gada 17.–18. jūlijā Slokas celulozes fabrikas strādnieks Valdis Dzelzkalns uzstādīja Ginesa rekordu, diennakti braucot stadionā pa apli, neturoties pie velosipēda stūres. Meklēju internetā šo cilvēku, bet man neizdevās viņu atrast, un visa informācija ir tikai no tā laika avīzēm "Jūrmala" un "Sports". Šo rekordu neatradu arī Ginesa rekordu grāmatā, kaut tolaik bija tiesneši, kas to fiksēja. Iespējams, augusta puča dēļ viņi pieteikumu tā arī neaizsūtīja.

Jums patīk veidot hronoloģijas?

Jā! Tās taisu kopš 1985. gada, un visu laiku saraksts papildinās, papildinās, papildinās. Piemēram, par 1986. gadu man izveidojusies jau visa Čornobiļas AES katastrofas aina – gan tas, kas bija Latvijas PSR, gan trimdas presē. 

Un tad var redzēt, kuros brīžos pie mums rakstīt ļāvuši un kuros neļāvuši, taču tas parādījies trimdas avīzēs.

Vēl togad Rundāles pils svinēja 250 gadu jubileju, Ceraukstē pie Bauskas plīsa naftas vads, Latvijas Valsts universitātē bija pirmā Juristu diena, Rīgas Motormuzejam lika pamatakmeni. Kurš to vairs atceras? Mans mīļākais 1986. gada notikums ir pirmās pūrpakas, kādās martā sāka pildīt pienu. Tehnoloģijas piegādāja somi.

Ja runā par 1991. gadu, tad, pateicoties "Latvijas Mediju" izdevniecības grāmatai, tagad jebkurš varēs pārbaudīt, kas tolaik notika. Tas arī ir mērķis, jo kļūdas... Diemžēl jāsaka, laikā, kad internetā informāciju publicēt ir viegli un brīvi no jebkuras pasaules vietas, informācijas pārbaude kļūst ļoti svarīga. Viena kļūda, nepareizs datums ļoti bieži mēdz reproducēties. Var jau teikt, ka tas nav tik svarīgi, taču kādā brīdī tas var izrādīties svarīgi, īpaši, ja notikumus sāk likt kopā vienu ar otru. Ja šie notikumi nav pareizi datēti, tos arī salikt vairs nevar.

Un, kā jau teicu, cilvēka atmiņa ir selektīva. Gadās, ka "atceramies" notikumus, kurus paši nemaz neesam piedzīvojuši, vai atceramies nepareizajā datumā. 

Manā praksē tā ir bijis. Piemēram, atnes karogu un teic, ka tas ir pirmais, kurš atmodas laikā uzvilkts Rīgas pils Sv. Gara tornī, kaut pirmais bija no vilnas auduma un jau sen glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, bet šis, skaidri redzu, ir no sintētikas, tātad vēlāk ievests no ārzemēm, tātad noteikti nav pirmais.

Ir uzskats, ka arī 1986. gadu varot pieskaitīt atmodai, jo sākusies Mihaila Gorbačova pārbūve.

Nu, par to var vienmēr strīdēties, bet es uzskatu, ka 1986. gads ir atmodas periods. Parādās "Helsinki-86", ir cīņa pret Daugavpils HES. Jā, helsinkieši bija pirmie, bet viņu darbība vēl neļāva tautai apzināties savu spēku. Savu spēku tauta sāka apzināties līdz ar Daugavpils HES būves apturēšanu. 

Esmu strīdējies ar vienu otru politiķi, kas teic, ka atmoda beidzās 1990. gada 4. maijā, jo pēc tam mēs sākām būvēt savu valsti. 

Taču pēc tam jau vēl ir Gorbačova krišana, lata ieviešana, Krievijas armijas izvešana un tā tālāk, kas viss būtībā saistās ar atmodas periodu.

Artis Ērglis.

Foto: Timurs Subhankulovs / Latvijas Mediji

Ir versijas, ka atmodas sākums atbīdāms vēl tālāk, līdz 80. gadu sākumam – "Bizīteri" un folkloristu kustība, Krišjāņa Barona 150. dzimšanas diena, Dainu kalna atklāšana 1985. gadā...

Tādā gadījumā mēs tur varētu iekļaut arī Jāņa Škapara "Literatūru un Mākslu", Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvotāju kustību, Ziedoņa un Ojāra Vācieša, Vizmas Belševicas dzejas grāmatas. Tas jau būtu pārāk daudz. Tad jau var teikt, ka "Pērkona" koncerts Ogrē un vilciena izdemolēšana arī bija "spilgts atmodas notikums".