Kādā aizgājušo laiku padomju valsts dzīvoklī Maskavā savulaik izteikti fanātiskā ietiepībā katru ceturtdienu regulāri sapulcējās dīvaina domubiedru grupa. Cenšoties netrokšņot un nepiesaistīt lieku uzmanību, viņi ievēroja konspirāciju, ierodoties katrs ar 10–15 minūšu intervālu. Tie, kuri jau bija atnākuši, allaž izbīlī satrūkās, izdzirdot kārtējo klauvējienu pie ārdurvīm – visi bija gatavi, ka jebkurā brīdī pēc viņiem ieradīsies skarbie NKVD ļaudis. Kāpēc un par ko?
Okulto sazvērnieku pulciņš
Taču nekas tamlīdzīgs parasti neatgadījās. Savukārt paši dzīvoklī sapulcējušies ļaudis pamazām pārtapa citā tēlā: uzģērba līdz grīdai garas melna zīda mantijas un mices ar smailiem galiem un vienādā attālumā cits no cita apsēdās pie apaļa galda, kura centrā bija novietota no vaska izgatavota... paša biedra Staļina biste. Iepretim katram šā slepenā pulciņa loceklim bija izlikta atvērta grāmata ar nesaprotamā un šķietami ļoti senā rakstībā izdaiļotām lapaspusēm.
Šīs dīvainās sanāksmes vadītāja funkciju uzņēmās pats dzīvokļa saimnieks, sākot velkoši dziedošā manierē kaut ko lasīt, un jau drīz visiem bija skaidrs, ka viņš skaita kaut kādus īpašos buramvārdus. Visi korī atkārtoja šos vārdus. Vajadzīgajās vietās saimnieks pamāja ar roku, pēc kā kāds no viesiem piecēlās kājās un strauji iedūra garu adatu tieši pakausī Staļina vaska bistei. Proti, tieši tajā vietā, kur, kā mūsdienās zināms visiem mediķiem un zinātniekiem, cilvēkam atrodas par plaušu un sirds darbību atbildīgie centri...
Arī Padomju Savienībā bija vairāk vai mazāk pārsteidzoši ļaudis, kuri apguvuši dažādus neparastus Austrumu noslēpumus, ko ļaudis parasti uzskata par banālu buršanos. Katrā ziņā avotos vēstīts, ka pret neparastu cilvēka spēju izmantošanu pietiekami nopietna izturēšanās jau kopš seniem laikiem bijusi daudzās valstīs, tostarp arī jau cariskajā Krievijā. Piemēram, esot zināms, ka jau kopš seniem laikiem īpaši cilvēki valdniekus un imperatorus pasargājuši no noburšanas, lāstu uzlikšanas un noriebšanas. Aizdomās par nelāgām darbībām pret valdītājiem turētos brīnumdarus allaž nesaudzīgi sodīja ar nāvi, parasti pat lāgā daudz neiedziļinoties lietas būtībā – pietika tikai ar vairāk vai mazāk pārliecinošu apsūdzību. Vēlākos laikos atbildību par imperatora ģimenes locekļu un augstākās varas pārstāvju aizsardzību pret ļaunajiem spēkiem Krievijas impērijā noteica slepenajiem dienestiem. Un būtībā šī tradīcija bija saglabājusies arī PSRS.