Lai kā arī propagandisti jau neskaitāmus gadu desmitus censtos to visu aizēnot ar kaut ko citu, tomēr ASV agresija Vjetnamā joprojām saglabājusies kā ļoti neviennozīmīgi vērtēts notikums gan pašās ASV, gan visā pasaulē. Galvenokārt tāpēc, ka gan pats fakts, gan arī apkaunojošais iznākums tomēr izrādījās radījis ievērojami lielāku un dziļāku psiholoģisko traumu par to, ko vispār kāds šajā pasaules kodollielvalstī varēja iedomāties. Protams, arī šeit nekas nenotika bez PSRS līdzdalības, turklāt ne tikai gluži militārā ziņā.
Tā, piemēram, pašā šīs amerikāņu militārās agresijas speltē PSRS vadība pamanījās ļoti sekmīgi savas propagandas interesēs izmantot kādu incidentu saistībā ar amerikāņu karavīru aizbēgšanu no aviācijas bāzes kuģa “Intrepid”.
Mūsdienu propagandas kara aizmetņi
Tā dēvētā aukstā kara pamatā bija ļoti asā un nesamierināmā divu ideoloģisko un militāri politisko bloku pretstāve – ASV pret PSRS kā līderi un attiecīgi katru no tiem savi atbalstošie satelīti. Tā bija pirmā tāda nopietnā kašķēšanās, kad abas vadošās pasaules kodollielvalstis apzinājās, ka nevar uzsākt atklātu militāru konfliktēšanu, izņemot dažus atsevišķus incidentus, kurus turklāt allaž izdevās ātri novērst un aizmirst. Savukārt īstenas ideoloģiskās kaujas arī tad jau risinājās burtiski katru dienu, faktiski nepārejoši katru stundu, līdz ar to pretstāves pusēm nācās attīstīt un laist klajā tādas iepriekš mazāk apgūtas metodes un līdzekļus, kas nebija saistīti ar tradicionālā bruņojuma pielietošanu. Mūsdienās ideoloģiskās smadzeņu skalošanas speciālisti šīs metodes dēvē par nelineārajām jeb hibrīdkara metodēm, kas šobrīd jau ir īpaši populāras un izplatītas, galvenokārt pateicoties starptautiskajam tīmeklim.
20. gadsimta otrās puses sākumā un vidusdaļā par tādām metodēm zināja faktiski tikai šaurs labi informētu speciālistu loks. Un runa ir par informatīvi psiholoģisko iedarbību uz cilvēku individuālo un masu apziņu, jo tajā laikā jau bija lielā mērā attīstījušies dažādi propagandas un kontrpropagandas paņēmieni, pamatā izmantojot visus tajā laikā pieejamos plašsaziņas līdzekļus. Tādā situācijā, protams, centās izmantot jebkādas, dažkārt pirmajā acumirklī pat šķietami visnenozīmīgākās iespējas. Un saistībā ar to tad arī ir šis stāstījums par nosacīto “Bezbailīgo četrotni”, kas radās 1967.–1968. gadā, kad PSRS un arī aiz tās robežām to visai plašā spektrā izmantoja akurāt tieši propagandas interesēs.