27. decembris vēsturē un senās avīzēs. Maskavas vadošā roka

1944. gada 27. decembrī. Pirms 80 gadiem PSRS Vissavienības komunistiskās boļševiku partijas Centrālās komitejas Politbirojs Maskavā nodibināja speciālu VK(b)P CK Latvijas biroju.

Līdzīgus birojus "jauno teritoriju" apguvei un kontrolei tolaik dibināja arī attiecībā uz Lietuvu, Igauniju un Moldāviju (Moldovu). Kā savulaik skaidrojis vēsturnieks Heinrihs Strods, biroju mērķis bija PSRS anektēto teritoriju pārvaldes organizēšana stingrā Maskavas uzraudzībā. Proti, Latvijas boļševiku jeb komunistu partijā Otrā pasaules kara noslēgumā bija vien ap pārsimts biedru, ar ko bija par maz, lai izveidotu uzticamu otrreiz okupētās Latvijas pārvaldes aparātu. Citiem vārdiem sakot, vietējo kadru soliņš bija par īsu. 

Turklāt Kremlī vietējiem komunistiem arī līdz galam neuzticējās un bažījās, vai tie spēs izdarīt visu tieši tā, kā Maskavā vēlas. 

Interesanti, ka Latvijas komunistu vadītājs Jānis Kalnbērziņš un Latvijas kompartijas centrālkomiteja, tāpat kā Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis, par tādas kontroles institūcijas dibināšanu uzzināja tikai pēc lēmuma pieņemšanas. Okupētās Latvijas komunistu vadīšanas grupā ietilpa pieci Kremlim uzticami cilvēki. Starp tiem bija kā VK(b)P CK kadru daļas vadības pārstāvis F. Butovs un PSRS NKVD–NKGB pilnvarotais Latvijas jautājumos A. Babkins, tā arī paši J. Kalnbērziņš un V. Lācis. Par biroja vadītāju norīkoja VK(b)P CK kadru daļas vadītāja vietnieku Nikolaju Šataļinu, kurš jau Latvijas pirmās okupācijas laikā bija uzraudzījis vajadzīgo kadru atlasi un gan tad, gan vēlāk regulāri rakstīja atskaites priekšniecībai par situāciju Latvijā, sevišķi rūpējoties par "neuzticamo" nobīdīšanu malā, "rindu tīrīšanu" un vajadzīgo ielikteņu iecelšanu. Noteicošās lomas ziņā N. Šataļins un viņa pēcnieki bija svarīgāki par LKP CK pirmo sekretāru J. Kalnbērziņu. 

Šajā laikā arī veidojās padomju sistēmā ierastā prakse, kad dažādu līmeņu Latvijas PSR varas struktūrās iecēla etniskos latviešus no plašās PSRS teritorijas – cilvēkus ar latvisku izcelsmi un uzvārdiem, 

kuri Latvijā līdz tam nemaz nebija dzīvojuši un bieži neprata arī latviešu valodu, toties bija līdz kaulam uzticīgi krieviskajai padomju ideoloģijai. Tādējādi pēckara gados Latvijas PSR valsts pārvaldes aparātā vairākumā izrādījās iebraucēji, ne Latvijas iedzīvotāji.

Specializētos VK(b) CK birojus okupēto Baltijas republiku lietās likvidēja 1947. gadā, kad kadru jautājums acīmredzot skaitījās nokārtots.

Strādnieku Rīts, 1924. gada 27. decembrī

Ņujorka. Ņujorkas "Cīņas biedru" dramatiskais pulciņš savā pirmajā sezonas pusē deva trīs teātra izrādes, starp kurām pirmo vietu ieņēma pazīstamā latviešu rakstnieka Raiņa "Pūt, vējiņi", pēc tam Tijas Bangas "Tēvs" un Vites "Pasaule iet bojā". 

Visas šīs lugas prasījušas ļoti daudz pašuzupurēšanos mūsu teātra mīļotājiem. 

Pielaidīsim, ka minētās lugas mākslinieciskā ziņā netika tik pareizi nostādītas kā profesionālo aktieru tēlojumos, bet, ieskatoties to teātru mīļotāju dzīves apstākļos, tad tiešām jāsaka, ka šāda pašuzupurēšanās jāciena un jāatzīst, un jāpateicas par šādu nenogurstošu enerģiju. "Cīņas biedru" dramatiskais pulciņš, piedaloties jauniem spēkiem, katru dienu kļūst spējīgāks dot publikai lielāku baudu teatrālā ziņā.