1953. gada 22. jūnijā. Pirms 70 gadiem Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (LKP CK) pirmais sekretārs – posteņa ziņā svarīgākā amatpersona Latvijas PSR – Jānis Kalnbērziņš LKP CK plēnumā uzstājās ar padomju okupācijas laikmetam neierastu runu.

Reklāma

Kalnbērziņš referātā "Par lieliem trūkumiem politiskajā darbā, saimnieciskās un kulturālās celtniecības vadīšanā mūsu republikā" pārmeta gan republikas kompartijas vadības orgāniem, gan Ministru padomei, ka tā "nopietni pārkāpj padomju nacionālās politikas principus kadru audzināšanā un izvirzīšanā un pavisam maz izvirza latviešus vadošā darbā partijas, padomju un saimnieciskajos orgānos". Proti, ka absolūtā vairākumā gadījumu, "aizbildinoties ar modrību" un vietējo kadru "pieredzes trūkumu", amatos likti nevis latvieši, bet gan no plašās PSRS iebraukušie cittautieši, kas "neprot latviešu valodu un nepazīst ne vietējos apstākļus, ne šejienes iedzīvotāju tradīcijas, sadzīvi, kultūru". 

Kalnbērziņš tāda satura runu atļāvās ne tādēļ, ka būtu drosmīgs, bet tāpēc, ka tāds tobrīd bija Maskavas noteiktais kurss. 

Pēc Staļina nāves uz dažiem mēnešiem par ietekmīgāko bija kļuvis iekšlietu ministrs un PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Lavrentijs Berija, kurš valsts stabilizēšanas vārdā uzsāka jaunu "nacionālo kursu" un piebremzēja pārkrievošanu. Tāpēc Kalnbērziņš varēja atļauties sūdzēties, ka, piemēram, rūpnīcu direktoru un galveno inženieru vidū latviešu ir ne vairāk kā 22,5%, padomju saimniecību direktoru vidū – 12%, bet viņu vietnieku – 9%: "No 56 Lauksaimniecības un sagādes ministrijas pilnvarotiem latviešu ir tikai 21 cilvēks, no 72 pilsētu un rajonu finanšu nodaļu vadītājiem – 32, no 306 nodokļu inspektoriem – 235, no 58 rajonu patērētāju savienību priekšsēdētājiem latviešu ir 105 cilvēki." Taču nekādām izmaiņām īstenoties nebija lemts. Dažas dienas vēlāk, 26. jūnijā Berija tika arestēts un padomju nacionālā politika atgriezās uz ierastā pārkrievošanas ceļa, kas galu galā kļuva par vienu no PSRS sabrukšanas faktoriem.

Kurzemes Vēstnesis, 1923. gada 22. jūnijā

Māņticība un buršana Kurzemes jūrmalā vēl pilnos ziedos. Saslimst cilvēks vai lops – tūliņ steigšus griežas pie pūšļotāja. Kad slimais izveseļojas, tad pūšļotāja slavu izpauž visā apkārtnē. Bet ja neizdodas un virsroku ņem nāve, tad noklusē un vainu uzkrauj nokavēšanai. Nupat pirms dažām dienām kāda Lubezeres muižas sieviņa griezās ar aizrādījumu pie muižas pārziņa, mācīta zemkopja, ka viņas gotiņas izmežģīto kāju varot izārstēt vienīgi kāds slavens pūšļotājs. Gotiņa būtu jau beigta, ja pārzinis nebūtu pateicis īsto vainu un devis zāles. Stendes-Dundagas "bānītī" nesen divas vārdotājas veda kādu jaunu strādnieku, kuram esot kājā roze. Strādnieks stāstīja, ka pie rozes piesēja melnas aitas vilnu. Slimība ieskriešot vilnā un pēc 3 dienām vilna kustēšoties kā viļņi ūdenī. Apkārtnē atrodas gan cilvēku, gan lopu ārsti, bet pie tiem negriežas pēc palīdzības, vai arī griežas tikai tad, kad jau nāve klāt. Oktas muižā kāds gudrinieks uz veterinārārsta Eglīša uzstāšanos atzinis, ka govij lējis paša pagatavotas zāles kuņģī nevis pa muti, bet pa nāsīm.