1934. gada 21. novembrī. Pirms 90 gadiem Jelgavā ar vērienu atzīmēja 15. gadskārtu, kopš Latvijas armija 1919. gadā pilsētu atbrīvoja no bermontiešiem.

Reklāma

Bija ielu iluminācijas, svinīgas runas un piemiņas brīži, masu manifestācijas, godavārti, apbalvošanas un izrādes ar valdības ministru un autoritārā valdības galvas Kārļa Ulmaņa kā īpaša godaviesa piedalīšanos. Mūsdienās šī diena ir faktiski aizmirsta, jo aktuālākas kļuvušas citas, taču pirms Otrā pasaules kara līdzās 11. novembrim tai pievērsa lielu uzmanību. Kauja par Jelgavu bija pēdējā lielā Latvijas armijas operācija pret Pāvela Bermonta vācu–krievu vienībām, pēc kuras demoralizētie bermontieši sāka pamest Zemgali un Kurzemi Lietuvas virzienā. 

Turklāt Jelgava 1919. gada vasaras beigās un rudenī bija galvenā Bermonta bāzes un štāba vieta, no kuras oktobrī bija sācies uzbrukums Rīgai. 

Laikabiedri mēdza pieminēt, ka Jelgavas atbrīvošana prasījusi jūtamus upurus, kas daļēji bija saistīts ar brīvprātīgo vai tikko mobilizēto karavīru slikto apmācību, daļēji ar sliktajiem laika apstākļiem un, protams, arī ar sākotnēji sīvo bermontiešu vācu vienību pretestību, kad uzbrūkošās Latvijas armijas vienības vairākkārt nonāca artilērijas un pat lidmašīnu ugunī. Kā 1934. gadā atcerējās viens no kauju dalībniekiem Artūrs Kellers, izšķirošais uzbrukums sācies 20. novembra agrā rītā, kad laiks karaspēka pārvietošanai nav bijis labvēlīgs: "Uznāca stiprs sals un vāji apģērbtie karavīri – lielais vairums bija bez mēteļiem un [pienācīgiem] apaviem – cieta no aukstuma." Lielupi karavīri izretojušies šķērsoja pa plānu ledu, bet lielgabali izjaukti un pārnesti pa daļām. 20. novembra vakarā pretinieka niknās pretestības, puteņa un aukstuma dēļ tālāku uzbrukumu atzina par neiespējamu, līdz naktī no Rīgas karavīriem pieveda silto apģērbu. Latvijas armijas vadība rēķinājās, ka 21. novembra agrā rītā Bermonta karaspēka vācu daļas var doties pretuzbrukumā, taču tas nenotika. 

Tā vietā bermontieši, baidoties no ielenkšanas, sāka atkāpties un dedzināt ēkas. Jelgavu aizdedzināja vairāk nekā desmit vietās, un pilsētā bijis "gaišs kā dienā". 

Citstarp nodega Jelgavas pils un Pētera akadēmija (ģimnāzija), sākās laupīšanas un haoss – "sprāga šāvieni, dega ēkas un putināja sniegputenis". Līdz vakaram pilsēta bija ieņemta, bet postījumi ne tuvu nebija tādi, kādus pilsēta piedzīvoja 1944. gada vasaras beigās.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Strādnieku Avīze", 1924. gada 21. novembrī. Valtaiķi. Izmet makšķeres. Pie mums 16. novembrī ieradās uz tautas sapulci kāds Zemnieku savienības kundziņš S. Sapulcē bija ieradušies 8 vecsaimnieki un daži jaunsaimnieki, kopā ap 20 cilvēki. Tiem tad nu S. kungs klāstīja dažādas muļķības, stāstīdams, starp citu, cik grūti gan esot tādam lauksaimniekam, kamēr strādnieki dzīvojot īstu kungu dzīvi. Kad kāds aizrādīja, ka saimnieki taču itin viegli var tikt pie kalpa labumiem, spīdošais runātājs bija spiests ievilkt asti un sāka buldurēt kaut ko par svēto privātīpašumu. Visvairāk dabūja, protams, sociāldemokrāti. Tikai tas nu gan Zemnieku savienības kungiem jāsaka, uz tik muļķīgi izmestām makšķerēm neviens pats neķersies.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.