8.7 °C
Austrālijas Kertina universitātes pētnieki gluži jaunā izgaismojumā izvirzījuši teoriju par to, ka Zemes kontinenti savulaik radušies gigantisku meteorītu triecienu rezultātā.
Pieņēmums par to zinātnes aprindās figurēja jau vairākus gadu desmitus, taču tagad varot uzskatīt, ka ir sarūpēti arī visi nepieciešamie pierādījumi. Pētījuma vadošais autors Tims Džonsons paudis, ka, izpētot Austrālijas rietumu daļā esošā Pilbaras kratona, kas uzskatāms par vislabāk saglabājušos senās Zemes garozas fragmentu, iežos esošā minerāla cirkona sīkos kristālus, izdevies atrast šo gigantisko meteorītu pēdas.
Un šo kristālu sastāvā esošā skābekļa izotopu izpēte uzrādīja “lejupejošu” procesu, kas iesācies ar iežu izkušanu virsmas tuvumā un tad attīstoties dziļāk, kas atbilst ģeoloģiskajam efektam, ko rada uz Zemes nokrituši debess ķermeņi. Process iesācies pirmajā gadu miljardā pēc Zemes kā planētas izveidošanās (tās vecums lēsts uz 4,5 miljardiem gadu), un gigantisko meteorītu izmēri esot pielīdzināmi tam, kura nokrišana savulaik izraisījusi dinozauru izmiršanu.
Džonsons uzsvēris, ka Zemes kontinentu veidošanās un joprojām procesā esošās evolūcijas pareizai sapratnei ir nepārvērtējama nozīme, ņemot vērā to, ka uz šīm masīvajām sauszemes daļām atrodas lielākā daļa visas planētas biomasas, visi cilvēki un praktiski visas svarīgākās derīgo izrakteņu atradnes, ieskaitot arī metālus litiju, alvu un niķeli, proti, elementus, kas nepieciešami ekoloģiski tīru tehnoloģiju ražošanai. Un derīgo izrakteņu atradnes kļuvušas par gala rezultātu procesam, kas pazīstams kā Zemes garozas diferenciācija un kas startējis līdz ar visagrīnāko sauszemes masīvu veidošanos. Un, visdrīzāk, uz citiem senās kontinentālās garozas apgabaliem attiecināmie dati uzrāda analoģiskas likumsakarības, proti, tādas pašas, kādas atklātas Austrālijas rietumu daļā, uzskata Džonsons.
