18 °C
Komētas un asteroīdi ne tikai nav retas parādības, bet patiesībā tie ir galvenie kosmiskie objekti, kas piepilda Saules sistēmas starpplanētu telpu. Komētas galvenokārt ierodas no sistēmas ārējo robežu puses, un tām ir izstieptas elipsveida orbītas. Tās pildītas ar ledu un sasalušām gāzēm, kas sāk izkust, objektam tuvojoties Saulei, tādējādi veidojot putekļainas miglas atmosfēru (komu) un garu gāzveida asti. Ar asteroīdiem viss ir mazliet citādi. Tostarp, izrādās, sastopami arī savdabīgi asteroīdu–komētu hibrīdi.
I
Šo neparasto objektu, kam piešķirts apzīmējums P/2013 P5, Havaju salās izvietotais teleskops Pan–STARRS 1 fiksēja 2013. gada augustā, un tā absolūti neparastā forma pamatīgi apmulsināja astronomus. Vispirms uzņemtajos attēlos tas izskatījās kā lāse bez konkrētām aprisēm, bet vēlāk, jau izmantojot kosmisko teleskopu Hubble, izdevās iegūt divus attēlus, kuros varēja izšķirt objektu, kas attāli atgādināja komētu ar vairākām astēm.
Pēc rūpīgākas attēlu izpētes atklājās, ka objektam patiešām ir vairākas putekļu un gāzu strūklas, kas izplūst dažādos virzienos gluži kā spieķi no velosipēda riteņa centra. Turklāt visa šī struktūra šūpojās un rotēja ap savu centru, un tāda uzvedība kardināli atšķīrās no tipiskas komētu uzvedības. ASV Kalifornijas universitātes profesors Deivids Džūits paudis, ka visvairāk pētniekus pārsteidzis tas, ka viņu acu priekšā burtiski dažu nedēļu laikā pilnībā mainījās objekta forma, kā dēļ joprojām nebija iespējams pat izvirzīt pieņēmumu par to, ka aplūkojamais objekts varētu būt asteroīds.
Galvenajā asteroīdu joslā starp Marsa un Jupitera orbītām esošie asteroīdi tur sākotnēji atrodas nekustīgā stāvoklī, bet tad, pateicoties Saules starojuma izdalītajai siltuma enerģijai, sāk kustību, un šajā aspektā tie ir salīdzināmi ar saviem “radiniekiem” komētām. Protams, aiz Marsa orbītas Saules starojuma enerģijas blīvums jau ir ļoti niecīgs, taču ilgstošā asteroīdu uzturēšanās attiecīgajā joslā piešķir iespēju izpausties tā dēvētajam Jarkovska efektam. Nevienmērīga asteroīda virsmas sasilšana ilgstošā laika periodā var likt asteroīdam sākt griezties ap savu asi. Saules gaismas fotoni, kas krīt uz asteroīda apgaismotās puses, nodod asteroīdam savu tobrīd ļoti niecīgo un vājo kinētisko enerģiju, kas noteiktā laika periodā pakāpeniski uzkrājas, un tad tas sāk pamazām griezties. Vēl vairāk šo griešanos paātrina infrasarkanās gaismas fotoni, kurus kosmosā izstaro asteroīda uzkarsētā puse. Un tad ilgstošos laika periodos – no tūkstoša līdz vairākiem miljoniem gadu – asteroīdu griešanās var iemantot pietiekami lielu ātrumu.
Izveidojot asteroīda P/2013 P5 matemātisko modeli, pētnieki konstatēja, ka tā gāzes un putekļu astes varētu būt rezultāts matērijas impulsīviem “izmešiem” apkārtējā telpā, kas notiek centrbēdzes spēku iedarbībā, savukārt izstiepto formu astēm piešķir Saules vējš un saules gaisma, kas turpina paātrināt asteroīda griešanos. Sākotnējie aprēķini uzrādot, ka asteroīds P/2013 P5, kura lielums ir tikai 240 metri, patlaban zaudējis no 100 līdz 1000 tonnu putekļu, kas ir nenozīmīgi niecīga daļa no tā kopējās masas. Un, lai arī rotējošās putekļu–gāzu strūklas šķiet pagaidām vispiemērotākais novērojamo parādību skaidrojums, pētniekiem vajadzīgi vēl neskaitāmi novērojumi, lai varētu apstiprināt to, ka šīs putekļu un gāzu strūklas nāk tieši no asteroīda “ekvatoriālajiem” apgabaliem.
Džūits piebildis, ka astronomijā teju vienmēr mēdzot būt tā, ka atliek tikai atrast kādu vienu unikālu parādību, kā jau teju vai acumirklī uzrodas virkne līdzīgu arī citos kosmosa apgabalos. Tāpēc gluži droši varot uzskatīt, ka asteroīds P/2013 P5 ir tikai pirmais tādas kategorijas unikāls kosmiskais objekts, bet jau drīz nāksies sastapties arī ar citiem. To tad arī tagad gaidām.
II
Savukārt 2014. gada jūlijā kosmiskie teleskopi sāka novērot kādu “negaidītu” komētu, kas savā orbītā jau bija maksimāli pietuvojusies Saulei, kā dēļ tās ledus sāka pastiprināti iztvaikot, praktiski apejot tā dēvēto šķidro fāzi un uzreiz pārejot gāzveida formā. Par “negaidītu” šo parādību varot dēvēt tāpēc, ka tad, kad teleskops NEOWISE, kura uzdevums ir medīt Zemes tuvumā uzradušos asteroīdus, pirmo reizi tam pievērsās, tas bija tik ļoti pasīvs, ka to arī noturēja par visparastāko asteroīdu.
Lūk, un šai komētai C/2013 UQ4 (Catalina) vajadzīgi vismaz 450 gadi, lai veiktu pilnu riņķojumu apkārt Saulei. Komēta virzās pa retrogradu orbītu, kas nozīmē to, ka tā ap Sauli griežas Saules sistēmas planētām pretējā kustības virzienā. Ikreiz, kad komētas orbīta pietuvojas un iet cauri perihēlija punktam, saules staru enerģija liek komētas kodola ledum burtiski uzsprāgt, un tā rezultātā izveidojas skaista gara aste, kuras platums tās platākajā daļā ir aptuveni 100 000 kilometru. Komētas aste kalpo arī savā ziņā kā kosmiskā bura: sīkās putekļu daļiņas viegla Saules vēja spiediena ietekmē novirzās virzienā prom no Saules un it kā aizvelk sev līdzi arī visu komētu.
Atklāšanas momentā komētas kodols bija tik pasīvs, ka pētnieki to noturēja par parastu akmens asteroīdu, kādu Saules sistēmā ir ļoti daudz. Aptuveni pēc pusgada teleskops NEOWISE atkal pievērsa uzmanību šim kosmiskajam objektam, un jau tad pētnieki to varēja identificēt vairāk kā komētu nekā asteroīdu. Un tikai burtiski nesen komēta esot pilnībā parādījusi savu patieso iedabu, nodemonstrējot kodolu un asti, kas gaismas infrasarkanajā diapazonā spoži spīd.
III
Par asteroīdu rašanās vietu uzskata galveno asteroīdu joslu, kas izvietojusies starp Marsa un Jupitera orbītām. Asteroīdi ir sausi akmens bluķi, kas apriņķo Sauli apļveida orbītās, un šā iemesla dēļ tie nevar radīt tik spilgtus vizuālos efektus debesīs, kā to dara komētas. Gluži nesen astronomi atklāja kārtējo ļoti dīvaino kosmisko objektu (248370) 2005 QN173, kas riņķo ap Sauli teju vai ideālā apļveida orbītā. Tā gan dara arī miljoniem citu asteroīdu, taču šis objekts dīvainā kārtā uzrāda visas pazīmes, kas liecina par to, ka tā vienlaikus ir arī komēta. Šo savdabīgo objekta īpašību pamanīja nesen, kad tas sāka pietuvoties savas trajektorijas perihēlijam un pēkšņi izvērsa raksturīgo komētas asti. Tas šo objektu automātiski ievietoja reti sastopamo hibrīdobjektu kategorijā. Patlaban esot zināmi tikai 20 šādas kategorijas objektu kandidātu, kas, protams, ir absolūti niecīga daļa no 500 000 zināmo sistēmas galvenās asteroīdu joslas objektu. Turklāt objekts (248370) 2005 QN173 ir pēc kārtas astotais no tiem, kam piemīt visi dubultās iedabas apstiprinājumi.
Laika periodā no 2021. gada 8. jūlija līdz 14. augustam ar dažādiem teleskopiem un astronomiskajiem instrumentiem veikta vispusīga objekta fotografēšana, un tajos konstatēti attēli ar objektu, kuram ir neparasti šaura aste, kas vienubrīd praktiski nepārsniedza paša objekta garumu. Taču, ja šajos sākotnējos attēlos šī aste bijusi vien 3,2 kilometrus gara, tad oktobrī jau bija izstiepusies līdz 720 000 kilometriem un izpletusies līdz 1400 kilometriem savā platākajā vietā. Var piebilst, ka parastajām komētām astes platums vienmēr ir ievērojami lielāks.
Attiecīgie novērojumi joprojām turpinās, jo pētniekiem ir svarīgi iespējami labāk izprast objekta (248370) 2005 QN173 rašanās noslēpumu. Jo, raugi, visas spēkā esošās teorijas par Saules sistēmas veidošanos un attīstību pauž, ka šādiem objektiem principā vispār nemaz nevajadzētu pastāvēt... Zināms, ka nākamā šā objekta maksimālā pietuvināšanās Saulei notiks 2026. gada septembrī, un tas varētu ļaut pētniekiem iegūt papildus vēl daudz noderīgas informācijas.
