25.3 °C
Kas vispār ir vilnis – vienkāršais, parastais? Dažādos avotos par to pausts vienkārši – “tā ir ūdens kustība ūdens virsmā, kas rodas ik pēc noteiktiem laika sprīžiem”. Gluži kā saistībā ar elektrību, proti, “elektronu plūsma vados”, un viss – ja nespēj uzreiz saprast, pats vainīgs...
Par ūdens vilni vēstīts, ka to visbiežāk izraisa vējš – gaisa daļiņas savienojas ar ūdens daļiņām, sāk slīdēt pa gludo virsmu un saistībā ar to vispirms tur top ņirboņa, tad atbilstoši paātrinājumam un kustībā iesaistīto daļiņu masai veidojas vilnis. Jo spēcīgāks un ilgstošāks ir vējš, jo augstāki un jaudīgāki veidojas viļņi un attiecīgi tālāk ūdens klajumā tie spēj aizkļūt. Vētras gadījumā mēdz veidoties līdz pat 10 metrus (un vairāk) augsti viļņi, kuru garums var sasniegt 250 metrus (un vairāk). Bet notiek arī brīnumi...
Ne jau cunami, bet kaut kas cits
Dažkārt viļņi rodas saistībā ar spēcīgiem grūdieniem zemūdens zemestrīču vai vulkānu izvirdumu iespaidā. Dažkārt tos var izraisīt arī atmosfēras spiediena svārstības vai kādi citi iemesli. Ja viļņu rašanās iemesls ir saprotams, tos uzskata vienkārši par viļņiem, un viss. Tas attiecināms arī uz postošajiem cunami viļņiem, kas dažkārt okeānā var nepārsniegt pat viena metra augstumu, taču virzās gigantiski lielā ātrumā – līdz pat 1000 kilometriem stundā. Bet, tuvojoties piekrastei, tie pakāpeniski samazina ātrumu un vienlaikus arī pieņemas augumā līdz pat 30 metriem, tādējādi spējot ietriekties dziļi sauszemē un nodarīt tur šaušalīgus postījumus.
Gluži tehniski šajā parādībā nav nekā īpaši noslēpumaina, jo cunami izraisa tieši pazemes zemestrīces, visbiežāk Klusā okeāna reģionā. Turklāt šāds cunami parasti pat mēdz laikus “laipni” pabrīdināt par savu drīz sagaidāmo ierašanos: ūdens pēkšņi un strauji atkāpjas no krasta, un – jo tālāk atkāpjas jūra un ievērojamāk kļuvis sauss tās bijušais dibens, jo augstāki būs viļņi. Līdz ar to pārsvarā piekrastē mītošajiem cilvēkiem pat ir pietiekami laika noreaģēt un aizmukt maksimāli drošā attālumā.
Cita lieta esot tā dēvētie klejojošie viļņi (“slepkavviļņi”, “ļaunie viļņi” u. tml.), kas spējot nodevīgi pielavīties neko sliktu nenojautošiem kuģiem, pilnībā negaidot un bez jebkāda acīmredzama iemesla un izskaidrojuma uzrodoties pašā jūras vidū.
Pirmie autentiskie apliecinājumi
Līdz pat 20. gadsimta sākumam “slepkavviļņus” uzskatīja par vienu no bagātīgās jūras folkloras elementiem. Neviens nevēlējās noticēt jūrnieku stāstiem par gigantiskajiem viļņiem, kas pēkšņi uzradušies pilnībā rāmas jūras vidū, acumirklī burtiski sašķaidot šķēpelēs kuģus. Un neticēja galvenokārt tāpēc, ka šo nostāstu vēstītāji it kā nonāca pretrunā paši ar sevi. Praktiski vienmēr taču šādu viļņu triecienā kuģi sašķīda gabalos un acumirklī nogrima kopā ar visu apkalpi. Vai ne? Kurš tad par to vispār kaut ko varētu pastāstīt, ja tādos apstākļos izdzīvojušo tiešo aculiecinieku nemaz nevarētu būt?
Pirmie dokumentāli apstiprinātie pierādījumi šādu klejojošo viļņu esamībai uzradās 1933. gadā, kad 7. februārī ASV karakuģis “Ramapo” saņēma 34 metrus augstas ledusūdens sienas triecienu, kas pietuvojās ar ātrumu 85 kilometri stundā. Vēstīts, ka šis it kā gluži ne no kurienes uzradies vilnis gāzies pāri kuģim, acumirklī aiznesot sev līdzi jūrā daudz cilvēku, no kuriem gan, par laimi, ne gluži visi gāja bojā. Arī pats kuģis, lai arī guva pamatīgus bojājumus, tomēr spēja palikt peldus virs ūdens. Bet 1942. gadā angļu laineris “Karaliene Marija” arī saņēma pēkšņu 28 metrus augsta viļņa triecienu. Vēlāk ārsts Norvels Karters, kurš tajā brīdī atradās uz šā kuģa, savās atmiņās vēstījis: “Augšējais klājs bija savā ierastajā augstumā, kad pēkšņi tas strauji krita lejup, viss kuģis sasvērās vismaz 50 grādu leņķī, un šķita, ja tas pavirzīsies vēl kaut vai par dažiem grādiem, bojāeja būtu kļuvusi nenovēršama.”
Tādā veidā pasaule beidzot uzzināja, ka “slepkavviļņi” patiešām reāli eksistē. Turpmākā šādu sadursmju izpēte ļāva noskaidrot, ka mēdz būt trīs šādu viļņu tipi: “vientuļais tornis”, “baltā siena” un “trīs māsas”. Šķiet, šie nosaukumi jau paši par sevi par daudz ko liecina. Pirmais tips ir atsevišķs ūdens vāls, kas līdzīgs gigantiskam stabam vai tornim. Otrs ir augsta un gara ūdens siena, ko viscaur klāj baltas putas. Bet pēdējo veido trīs viļņi, kas seko cits citam. Viss liecina, ka pieminētais amerikāņu karakuģis sastapies ar “vientuļo torni”, savukārt “Karaliene Marija” – ar “balto sienu”.
Tiesa, šāda viļņu klasifikācija neko nav devusi saistībā ar to rašanās izskaidrošanu. Pētnieki joprojām cenšas uzmodelēt “slepkavviļņu” tapšanas apstākļus, izmēģinot dažādus mehānismus enerģijas sadalīšanai solitonos (atsevišķos viļņos) un viļņu paketēs (viļņu grupās), taču pagaidām šajā virzienā nav gūti vērā ņemami panākumi.
Unikālais Čikamas vilnis
Un tad vēl ir tāds unikāls Čikamas vilnis: vienīgais vilnis pasaulē, kurš atrodas... valsts aizsardzībā. 1965. gadā havajiešu sērfotājs Čaks Šipmans, lidmašīnā lidojot pāri Peru piekrastes ziemeļrietumu daļai, iluminatorā pamanīja neparasti garu vilni un ar ietrenētu aci tūlīt pat noteica, ka tā garums ir vismaz divi kilometri, kā arī vietu, no kuras tas “ceļas”. Viņa draugi, kuri tieši tobrīd atradās Peru, uzmeklēja šo vietu, un, izrādās, gan garuma, gan gluduma ziņā ideālais vilnis uzrodas nelielas pilsētiņas Puerto Čikamas apkaimē.
Vietējie iedzīvotāji labprāt pavēstīja, ka tā tur esot ierasta parādība: no izolēta klints izbīdījuma līdz garajam ragam tukšajā piekrastē varot eleganti aizslīdēt tikai uz viena vienīga viļņa, turklāt ceļā pavadot 4–5 minūtes, kas entuziastiem faktiski jau ir vesela mūžība. Turklāt atbraukušie profesionālie sērfotāji ātri vien novērtēja, ka arī tajā gadījumā, ja sanāk apgāzties, var droši sagaidīt nākamo tādu vilni, kas seko itin drīz, uzrāpties uz tā un pabeigt iecerēto ceļojumu!
Tādējādi ar Šipmana un viņa draugu starpniecību Puerto Čikama faktiski acumirklī iemantoja pasaules slavu, savukārt šāds vienīgais vilnis visā pasaulē iemantoja savu vārdu – Čikamas vilnis. Bet 2016. gadā Peru valdība lēma šo vilni ņemt savā aizgādībā, izsludinot likumu, kas aizliedz tur jebkādu būvniecību kilometra attālumā no krasta līnijas. Kopš tā momenta šis sērfbreiks (dabisks šķērslis jūrā, pēc sadursmes ar kuru vilnis veidojas par piemērotu dēļslīdei) atrodas relatīvā drošībā un nepārejošā speciālistu uzraudzībā. Un sērfotāji guvuši unikālu iespēju slīdēt pa pasaulē visgarāko vilni, savukārt Peru valdība – pietiekami stabilu jaunu ienākumu avotu.
Tostarp, kamēr sportisti un amatieri labpatikā apguva Čikamas vilni, pētnieki izstudēja tā uzbūvi un secināja, ka tas ir unikāls ne tikai saistībā ar garumu un pārvietošanās komfortu, bet arī tieši savas uzbūves ziņā. Proti, vai nu piekrastes reljefa īpatnību, vai vēju, vai vēl kādu citu iemeslu dēļ veidojas apstākļi, kuros viļņa sākums, pirmā tā grupa, kas rodas kaut kur tālu okeānā, savu augstumu saglabā nemainīgu visa sava ceļa garumā līdz pašai piekrastei.
Tostarp peruāņi esot apņēmības pilni neapstāties pie jau sasniegtā. Ja ir viens tāds unikāls vilnis, ar kuru var tik neslikti nopelnīt un papildus vēl iemantot popularitāti visā pasaulē, tad kāpēc gan tādi nevarētu būt vairāki? Jau tagad esot piemeklētas vismaz piecas perspektīvas vietas tuvējā piekrastē, kuras Peru valdība jau tuvākajā laikā gatavojas pārvērst līdzīgos objektos un attiecīgi ņemt savā aizgādniecībā. Turklāt virkne optimistu pauduši, ka patiesībā tādu vietu, kurās rodas sērfošanai pārsteidzoši un pievilcīgi viļņi, Peru piekrastē varētu būt pat nesalīdzināmi vairāk, un turklāt dažas no tām varētu arī pārspēt Čikamas vilni.
Jaunajā žurnālā "Planētas Noslēpumi" lasi:
- Nenotikušie pareģojumi: šķietami pārliecinošas fantastu, futurologu un zinātnes speciālistu prognozes, kuras nav piepildījušās.
- Dzīvība vai apziņa: vēl nav droši noskaidrots, kas bija pirmais – dzīvība vai apziņa.
- Inkubi: savdabīgie viņpasaules vēstneši, kas upurus apciemo miegā, jo īpaši sievietes.
- Senatne un NLO: pētniekiem vairs nav šaubu, ka tālā senatnē Zemi apciemojuši citplanētieši.
- Dzīvība kosmosā: zinātne aizvien pārliecinošāk tuvojas oficiālai atziņai, ka kosmosā varētu eksistēt arī citas saprātīgas dzīvības formas.
- Everesta upuri: zemeslodes augstākā virsotne paņēmusi daudz cilvēku dzīvību.
- Kā tapuši ceļi: ceļu izveidošanās vēsture.
- Karš bīda zinātni: īpaši zinātnes izgudrojumi, kas radušies tieši karadarbības interesēs.
- Eduards Ševardnadze: vēl viens gruzīns pie PSRS vadības stūres, tiesa, tikai neilgu laiku pirms impērijas sabrukšanas.
- Katoļu svētā pedofīlija: apsūdzības bijušajam pāvestam Jānim Pāvilam II.
- "Genderu" uznāciens: uzbāzīgais dabisko dzimumu noliegšanas terors turpinās.
- Padomju miljonāri: izrādās, PSRS patiešām bijuši reāli pagrīdes miljonāri.
- Staļina sievietes: boļševiku tirāna mūžā bijušas piecas sievietes, kuras spējušas ļoti nopietni viņu ietekmēt.
- Dīvainais jūras vilnis: kāds savdabīgs dabas fenomens, kas regulāri atkārtojas vienā un tajā pašā vietā un izpausmē.
Abonē jauno žurnālu šeit.
