15.2 °C
Pašā sezonas izskaņā izdevās nomedīt pāris sējas zosu. Brīnišķīgs medījums. Jau gaidot, kamēr suņi atnesīs abus putnus, apcerēju, kā es tos pagatavošu.
Nomedītās zosis sāka savu ceļojumu uz mana virtuves galda. Noplūcu abas. Kad es nomedīju putnus, bija vēls rudens, un cerēju, ka spalvu kapsulu ādā nebūs daudz un visa lielā darīšana būs tā vērta, jo gada nogalē putni uzkrāj daudz zemādas tauku. Atklājās, ka viena zoss ir pavecāka un tāda savādi kārna. Neba nu tieva, bet mazāka un tāda kā cietāka nekā otra. Tā, gluži pretēji, bija dzeltena no taukiem, mīksta un ar apjomīgiem muskuļiem. Tas arī noteica receptes izvēli.
Jaunāko zosi nolēmu pagatavot Ziemassvētkos. Zinot daudzu mednieku un arī manis pašas pieredzi ar savvaļas putnu gatavošanu, līdztekus uztaisīju karbonādes un kotletes, lai nav tā, ka viesi klāt, bet tas putns joprojām ir kā pazole. Tas tā, humoram.
Tātad. Visupirms putns, tāpat kā jebkurš cits medījums, ir jānogatavina. Es nekarinu nomedītos putnus bēniņos vai saimniecības ēkā, kā to darīja sendienās. Noplūcu, izķidāju un noliku ledusskapī uz sešām dienām. Pēc tam tas gaidīja savu kārtu saldētavā.
Sastāvdaļas
- Zoss
- Cūkas speķis; manā gadījumā tie bija plāni atgriezumi, kas paliek pāri pēc ādas noņemšanas no ciskas vai karbonādes
- 300 g pussalda baltvīna
- 100 g sojas mērces
- 2 ēdamk. terijaki mērces
- 2 tējk. jūras sāls
- 2 tējk. cukura
- 4–5 lielas ķiploka daivas (sasmalcinātas)
- Malti melnie pipari, sasmalcinātas kadiķogas un lauru lapa
Pagatavošana
Piecas dienas pirms Ziemassvētku mielasta mūsmājās putnu izņēmu no saldētavas un pārliku atlaisties ledusskapī. Lēna atkausēšana +4 grādos dod labāku rezultātu nekā istabas temperatūrā vai straujais variants – remdenā ūdenī. Nākamajā dienā sagriezu un ieliku marinādē.
24. decembra rītā ķēros pie gatavošanas. Čuguna pīles dibenu izklāju ar speķi. Uz tā novietoju zoss gabaliņus un apsedzu ar speķa sedziņu. Visas kārtas nedaudz sasālīju. Ūdeni nepievienoju!
Viss ir vienkārši. Galvenais kreņķis ir laiks. Cik ilgi jāgatavo? Ar savvaļas zosi nekad nevar zināt, kā sanāks. Es cerībā uz to labāko ieliku zostiņu cepeškrāsnī divpadsmitos dienā. Pirmās divas stundas tā sautējās 180 grādos. Tad vēl divas 200 un pēdējās divas stundas turēju 220 grādos, pievienojot apmēram 100 g ūdens.
Pulksten sešos svinīgais brīdis bija klāt un zoss bija dievīga – mīksta, aromātiska un ļoti garšīga.
Pēcgaršai
Ko iesākt ar to speķi, kas paliek pāri pēc cepeša apēšanas? Ārā mest žēl, bet apēst kaut kā…
Speķi, kas piesūcies ar marinādi un pa pusei jau izkusis, vajag izcepināt uz pannas. Kad tas ir atdevis taukus, speķa gabaliņus izņem un atliek malā. Sagriež sīpolus pēc patikas. Manis pēc jo vairāk jo labāk. Apcepina taukos, pievienojot sāli un melnos piparus, pēc tam pievieno sasmalcinātos apceptā speķa gabalus un visu sapilda traukā. Atdzesēts šis našķis ļoti labi derēs uz rupjmaizes un garšos spēcīgā dzimuma pārstāvjiem.
