3.4 °C
Reāli no dzīves… Twitter diskusija par augstprātīgajiem medniekiem, kas to vien tik grib, kā visu izšaut, ka medniekiem visu vajag savākt sev, ka viņi kāro šaut pēc iespējas vairāk…
Vienlaikus Facebook kāds ļoti agresīvi noskaņots zemes īpašnieks, pēc konteksta spriežot – arī lauksaimnieks, par mednieku, kurš īsti negrib atbalstīt vēlmi atcelt dažādus limitus, sezonu un medību platību ierobežojumus, pavisam publiski izteicās: “Izskatās [mednieks] savu saimnieku naudu tik sarijies, ka nihilisms pret jebkuru demokrātiju un cilvēktiesībām ir viņa ikdiena, fatālu fašismu grib ieviest!”
Kā ierasts, patiesība ir kaut kur pa vidu. Bet kur ir vidus? Pavisam vienkārši – tur, kur mednieks ikdienā, ievērojot normatīvo aktu prasības, limitus, sabiedrības viedokļus, vienkārši medī. Neatkarīgi no tā, kāda katram medniekam ir motivācija – gaļa, trofeja, gaļa un trofeja, atpūta, izklaide, rekreācija, hobijs, dzīvesveids utt.
Jā, protams, mednieks grib, lai mežā būtu vairāk dzīvnieku. Varbūt ne tik ļoti tādēļ, lai varētu vairāk nomedīt, bet gan tādēļ, ka gribas tos dzīvniekus redzēt, novērot. Un kādā citā Twitter diskusijā atklājās, ka mednieku nedraugi uzskata, ka mednieki nomedī vairāk, nekā tas patiesībā ir, lai gan oficiāla statistika ir visiem absolūti brīvi pieejama. Vidēji sanāk, ka sezonā viens mednieks nomedī 1,68 stirnas, mazliet vairāk par vienu briedi un mežacūku, tas pats attiecas uz bebru, kā arī 0,3 aļņus. Protams, tas ir stāsts par to, ka divi cilvēki stāv rindā, viens saņem četras kotletes, otrs – necik, bet vidēji katram ir divas kotletes. Un tas nenomedīšanas fakts ir atkarīgs no ļoti daudziem apstākļiem – limita, sezonas, mednieku kluba politikas, iespējām, veiksmes, laika apstākļiem. Un te mēs nonākam pie viena fakta, ka pa vidu starp zemes īpašnieku un mednieku attiecībām ir trešā puse – Valsts meža dienests, kas nosaka limitu un ievieš arī citus ierobežojumus, bet beigās, kad limits, piemēram, beidzies, vainīgi atkal ir mednieki.
Un beigu beigās tas mednieks ir tas ļaunais, kas vienlaikus medī par daudz un medī par maz, kuram sava eksistences lietderība ir jāpierāda tai sabiedrības daļai, kas dzīvo pilsētā, baidās no ērcēm un miglas un mēģina paglaudīt slimu lapsu…
Kur ir risinājums, vai tāds ir iespējams? Starp medniekiem veiktā ekspresaptauja liecina – divas trešdaļas mednieku atzīst, ka sadarbība ar zemes īpašniekiem ir laba. Tas nozīmē tikai to, ka vienā trešdaļā gadījumu ir iespējami uzlabojumi un jaunu risinājumu meklēšana. Kā teica kāds mednieks – viss ir atkarīgs no komunikācijas. Pie tā arī šobrīd paliksim!
Šaujam garām!
