14.2 °C
Ir 2001. gada 31. oktobris, laika ziņas sola spēcīgu vēju un lietu. Bet vai tad makšķernieki ņem vērā laika ziņas? Jābrauc copēt. “Jūs taču esat dulli, rīt sola lielu vētru,” mājinieki vēl cenšas atrunāt. “Nē, rīt ir jābrauc.”
Tā sazvanījušies un nosprieduši, uz kurieni braukt, 1. novembra rītā pie mājas piestāj paziņas vadītais autiņš, tiek sakrāmētas mantas, un varam doties ceļā uz Salacu. Braucot jau pa ceļu, laiku pa laikam vējš pieņemas spēkā un sāk mašīnu pat nedaudz mētāt, bet vai tad tas mūs var apturēt, ja esam nolēmuši braukt copēt? Pa ceļam kādā vietā piestājam – ir nepieciešams uztaisīt “zaļo pieturu”. Vējš ir tik stiprs, ka koki šūpojas krakšķēdami. Nokārtojuši savas dabiskās vajadzības, dodamies tālāk. Iebraucot Salacgrīvā, nesaprotamu iemeslu dēļ tiek atsists mašīnas izpūtējs. Labi, ka mašīnā ir cilvēks, kas var veikli novērst nelaimi pat tādos ekstremālos apstākļos, kad mašīna līgojas no stiprā vēja. Izpūtējs ar siksnu un drāšu palīdzību ir pielikts, un varam doties tālāk.
“Ko darīsim, varbūt dodamies atpakaļ uz Rīgu, jo Salacā viļņi ir kā jūrā? Bet varbūt pameklēt kādu mierīgu līcīti,” brālēnam pavīd doma.
Esam pilnīgā neziņā. Meklēdami mierīgāku upes līcīti, pārduram riepu. Kamēr Jānis un Arne to maina, es nokāpju pie upes.
“Salaca šajā vietā ir mierīgāka, arī nav jūtams tas trakais vējš, varētu mēģināt pludināt ēsmu,” novērtējis piespiedu apstāšanās vietu, secinu.
“Ko darām, paliekam šeit vai meklējam vēl labāku vietu?” jautā Arne. “Ja paliekam, nepieciešams aizbraukt uz pilsētu pēc licencēm.”
“Ko nu meklēsim, paliekam šeit,” es atbildu.
Arne iekāpj autiņā, iedarbina to un... iebuksē.
Tas jau ir par traku, garastāvoklis uz nulles, nepārtraukti līst, bet mašīna kārtīgi iestrēgusi. Lai atvēsinātu prātus, nokāpjam visi trīs pie upes un mēģinām kādu raudu vai teibu izvilkt. Pusotras stundas laikā es izvelku astoņas raudas, kuru svars vidēji ir ap 150 gramiem, kolēģi tukšā.
“Es beidzu copēt,” nosalis un bēdīgs iet garām Arnis. “Nupat salauzu kātu, eju uz autiņu sildīties un apēst kādu desmaizīti.”
Trakais vējš un lietus padarījis savu, arī mēs ar Jāni, nosaluši, pēc minūtēm desmit atgriežamies autiņā. Iedzeram kafiju, apēdam dažas sviestmaizes un domājam, kā autiņu izvilkt.
Laikam jau atrašanās pie upes deva papildu spēkus, jo mašīna ātri vien tiek izvilkta. Šodien copes diena nav veiksmīga – nolauzts izpūtējs, pārdurta riepa un salauzta jaunajai makšķerei spice, bet noķertas tikai astoņas nelielas raudiņas.
Braukdami atpakaļ, lai mājinieki nepārmestu, ka mēs domājam tikai par sevi, piestājam Carnikavas zivju veikalā un iegādājamies ceptus nēģus.
