10 °C
Protams, var svētkus svinēt, arī sēžot pie televizora, kur skatītājiem tiek piedāvāts bagātīgs patriotiski ietilpīgu raidījumu klāsts, taču vēl labāk ir doties ārpus mājas un redzēt krāšņi izgreznotās pilsētas un ciemus savām acīm, jo sinoptiķi sola sausu laiku bez nokrišņiem vien ar nelielu salu, kas ideāli piemērots raitām pastaigām.
Vēl var paspēt apmeklēt Likteņdārzu Koknesē, kur līdz svētdienas vakaram tiek rādīts īpašs gaismu un skaņu uzvedums "Lāčplēsis". Likteņdārza takās septiņpadsmit epizodēs divu kilometru garumā ir iespēja izsekot Andreja Pumpura eposa varoņu gaitām. Bet pa ceļam noteikti jāiegriežas Ogrē, kura pēdējos gados valsts svētku laikā uzskatāma par vissarkanbaltsarkanāko Latvijas pilsētu. Tajā šobrīd var izstaigāt lielo (7,5 km) un mazo (1,8 km) patriotisko loku.
Lietussargu aleja un digitālā strūklaka
"Pa Lielo loku Ogrē var doties ne tikai svētku, bet arī jebkurā citā laikā, jo tas ir izveidots kā pastāvīgs pastaigu maršruts. Lai arī attālums, kājām ejot, šķiet liels, to var sadalīt divās daļās – veicot vienu loku gar Ogres upes krastiem vai otru loku uz jauno molu.
Iespējama arī īsāka pastaiga pa Ogres mazo loku, kur tāpat netrūks daudz Latvijas karoga krāsās neparasti noformētu un izgaismotu vietu,"
atklāj Ogres TIC tūrisma konsultante Velta Riekstiņa.
Mazajā lokā Brīvības ielā pie dzelzceļa tuneļa apskatāma Lietussargu aleja un digitālā strūklaka, bet pie Ogres slimnīcas atklāts skulptūru dārzs, kurā izvietoti divdesmit Latvijas Mākslas akadēmijas studentu darbi (putniņi, lapsiņa, gliemezītis u. c.), kurus sevišķi iecienījuši bērni. 18. novembrī plkst. 19.00 Daugavas krastā notiks svētku uguņošana pie vides dizaina objekta "Ogres bāka". Drošības nolūkos no plkst. 18.30 līdz 19.30 ūdenstilpe ap to ūdenstransporta kustībai būs slēgta. Pašvaldība aicina uz salūta vērošanu doties ar sabiedrisko transportu vai kājām, jo "Ogres bāka" atrodas vien desmit minūšu gājiena attālumā no Ogres dzelzceļa stacijas un autoostas.
Nemateriālā mantojuma sarakstā
Tikko līdz ar Bārtas kultūrtelpu, ceļu jostiņu aušanas tradīciju Ziemeļlatgalē un sēņu vākšanu un izmantošanu Nacionālā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā iekļauta arī Piebalgas kultūrtelpa.
"Piebalgas kultūrtelpas iedzīvotāji – piebaldzēni – ir būtiski latviešu nacionālās identitātes nesēji savā savdabīgajā patībā, kas veidojusies, savijoties senām prasmēm, dzīvestelpas specifikai, nerimstošajai vajadzībai pēc izglītības un zināšanām,"
tā raksturoti šīs puses ļaudis, piešķirot atzinību.
Piebalgas kultūrtelpu novērtējuši arī daudzi mūsu valsts kultūras darbinieki, iegādājoties Piebalgas pusē savus lauku īpašumus. Taču te izsenis jau mituši un darbojušies Latvijas vēsturē nozīmīgi cilvēki. Viņiem nu izveidoti muzeji, kurus apvieno Piebalgas muzeju apvienība "Orisāre" – Kārlis Skalbe ("Saulrieti"), Antons Austriņš ("Kaikaši"), Emīls Dārziņš ("Jāņaskola"), brāļi Reinis un Matīss Kaudzītes ("Kalna Kaibēni"). Vēl šeit septiņus kilometrus no Vecpiebalgas atrodas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija "Vēveri" – sena zemnieku–amatnieku sētu grupa, kas ir arī novada tradicionālās celtniecības paraugs, tostarp atjaunotās vējdzirnavas. Šajās ēkās aplūkojama seno darbarīku un sadzīves priekšmetu ekspozīcija.
Braucot no Vecpiebalgas uz pretējo pusi Ērgļu virzienā, nonākam Inešos, kur pie Latvijas īsākās upes Arisas Vecpiebalgas muižā iekārtota vienīgā porcelāna fabrika Latvijā, kuras pagrabā iespējams apskatīt porcelāna izstādi. Muižas ēka celta par zviedru valdības līdzekļiem 1688. gadā, bet pēc Ziemeļu kara cars Pēteris I to uzdāvinājis diplomātam un karavadonim Borisam Šeremetjevam, kurš tagadējo muižas dzīvojamo ēku uzcēlis ap 1784.–1786. gadu. Šī klasicisma stilā būvētā celtne Reinim un Matīsam Kaudzītēm kalpojusi par Slātavas muižas prototipu pirmajā latviešu romānā "Mērnieku laiki". Blakus muižas ēkai ir regulāra plānojuma ainavu parks (4,2 ha), kuru apjož laukakmeņu žogs. Tajā uzskaitītas divdesmit divas eksotisku koku un krūmu sugas.
Ainaži – latviešu jūrniecības šūpulis
Patriotiskas jūtas noteikti raisīsies, apmeklējot Ainažu jūrskolas muzeju, kas atklāj latviešu profesionālās jūrniecības vēsturi un iekārtots vēsturiskā ēkā – ainažnieka Jura Veides saimes mājā, kur 1864. gada 23. novembrī vietējie jūrasbraucēji, Krišjāņa Valdemāra iedvesmoti, par pašu ziedotiem līdzekļiem nodibināja pirmo jūrskolu, kurā bez maksas jūras zinības varēja apgūt latviešu un igauņu zemnieki. Muzejs ir piemiņas vieta jūrskolas absolventiem – nākamajiem mazo nāciju kapteiņiem un stūrmaņiem.
Iegriežoties muzeja ceļā, ciemiņus sagaida no dzelmes izceltā Ainažu ostas viļņlauža bāka un pie ārdurvīm – "Kaķēns, kurš atteicās no jūras skolas".
Muzejā aplūkojamas Ainažu kartes, plāni, jūrskolas audzēkņu diplomi, mācību pieraksti, grāmatas, fotogrāfijas, navigācijas instrumenti (sekstanti, oktanti, kompasi), burukuģu būvnieku rīki un jūrnieku sadzīves priekšmeti. Līdztekus te tiek popularizēta arī latviešu jūrā braukšanas ideja. Klases telpā katedras priekšā vaskā atveidots skolas priekšnieks Kristians Dāls. Nozīmīga vieta ekspozīcijā ierādīta arī Krišjānim Valdemāram (1825–1891), kurš aicināja cara valdību nodrošināt centīgiem, bet nabadzīgiem jūrmalas jaunekļiem bezmaksas mācības, lai no tiem izaugtu krietni jūrnieki. Atspoguļota burukuģu būve Vidzemes piekrastē 19., 20. gadsimtu mijā, vēstot arī par burinieku kristību norisi, kas kā sena un svinīga tradīcija tiek turpināta joprojām.
"Īpašs stāsts ir arī katram no muzejā eksponētajiem burukuģu modeļiem, katrai jūrnieku lādei ar tajā ievietotajiem priekšmetiem – ruma blašķi, kapteiņa apkaklīšu kārbiņu, pīpi, jūrnieka dunci un citām jūrā noderīgām lietām.
Muzeja dārzā izstādīta enkuru, boju, mīnu un dzenskrūvju kolekcija, arī Krišjāņa Valdemāra krūšutēls un jūrskolas dibinātāju, veco Ainažu jūras vilku Jura Veides, Andreja Veides un Jāņa Miķelsona koka skulptūras un pat piemineklis kartupeļiem, kurus ainažnieki pārdeva Pēterburgā, lai atvērtu jūrskolu," vēstīts Ainažu jūrskolas muzeja mājaslapā.
Ainažu pusē vēl var apskatīt Ainažu Ugunsdzēsības muzeju, kur iespējams uzzināt par ugunsdzēsēju darbu kopš Latvijas pirmās brīvvalsts laikiem un apskatīt pilnībā restaurēto 1927. gada ugunsdzēsības pumpi, iespaidīgo Ziemeļu molu (krastā 361 m, līcī – 482 m), kā arī applūstošās Randu pļavas starp Ainažiem un Kuivižiem, kur ierīkota dabas taka un skatu torņi.
