7 °C
Pēdējo 30 gadu laikā skolu skaits Latvijā jau krities gandrīz uz pusi. Kaut demogrāfiskā situācija nav spoža, skolēnu skaits tomēr tik ļoti nav samazinājies. Kāpēc, ja skolu kļuvis daudz mazāk, skolēnu un skolotāju joprojām ir par maz un skolu tīkla sakārtošana jāturpina? Un vai tiešām mazāk skolas nozīmēs arī labāku izglītības kvalitāti, kā cer Izglītības un zinātnes ministrijā?
Par to "Latvijas Avīze" rīkoja diskusiju Cēsu novada Drabešos, kurā piedalījās gan Izglītības un zinātnes ministrijas, gan skolu un pašvaldību pārstāvji.
Pagājušā gadsimta nogalē bija 1018 pašvaldību dibinātās skolas. Šajā mācību gadā durvis vēra jau tikai 563 pašvaldību skolas. Tātad samazinājums ir ievērojams, un tas ir lielāks nekā skolēnu skaita kritums: 1990. gadā Latvijā bija 340 424 skolēnu, bet šajā mācību gadā ir 220 050.
Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomniece izglītības un kultūras jautājumos Ināra Dundure diskusijā uzsvēra, ka pašvaldības jau ilgstoši mērķtiecīgi kārtojušas skolu tīklu, ņemot vērā gan demogrāfisko situāciju, gan arī dzīves nepieciešamību un finanšu resursus, gan to, kā tās redz tālāko novada attīstību.
Cēsu novada domes deputāts Ivo Rode toties saka, ka pašvaldības ļoti nelabprāt kārto skolu tīklu, jo deputāti baidās, ka nākamajās vēlēšanās tos, kuri atbalstījuši skolu slēgšanu vai reorganizāciju, vairs neievēlēs: "Tāpēc mēs esam ļoti priecīgi, ja ministrija izvirza prasības, kas liek kārtot skolu tīklu, jo tad varam slēpties aiz ministrijas muguras, tomēr neesam priecīgi, ja ministrija to dara tā, kā mums nav pieņemami. Jebkurām reformām jābūt balstītām objektīvos, izmērāmos kritērijos. Bez standartizētas pieejas valsti vispār nevar pārvaldīt. Tajā pašā laikā visus vienā maisā nevar salikt, tāpēc ir jābūt arī individuālai pieejai, ir jābūt izņēmumiem."
Kampaņveidīga skolu slēgšana?
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Izglītības departamenta vadītāja Edīte Kanaviņa pati bijusi gan skolas direktore, gan Izglītības pārvaldes vadītāja. Viņa atzīst: kopš pagājušā gadsimta nogales nav bijis brīža, kad politiskajā dienas kārtībā nebūtu bijis skolu tīkls un tas, kā to padarīt efektīvāku.
Kāda ir atšķirība starp skolu tīkla kārtošanu iepriekš un tagad? Kā apgalvo E. Kanaviņa, "iepriekš šo problēmu mēģināts risināt caur citiem rīkiem, piemēram, caur pedagogu darba samaksas modeļiem. Kā zināms, 2009. gadā sāka darboties skolu finansēšanas modelis "Nauda seko skolēnam", kas tika izveidots, cerot, ka tad pašvaldības kārtos skolu tīklu atbilstoši pieprasījumam, jo skolas ar mazu skolēnu skaitu saņems tik nelielu finansējumu pedagogu algām, ka nespēs pastāvēt. E. Kanaviņas ieskatā šis finansēšanas modelis tomēr nenodrošināja pilnīgu skolu tīkla sakārtošanu tāpēc, ka pašvaldības, paļaujoties uz skolotāju entuziasmu, godaprātu un samierināšanos ar to, ka viņiem nesamaksā par visiem pienākumiem, ko pedagogi veic, turpināja uzturēt skolas ar mazu skolēnu skaitu un līdz ar to zemām skolotāju algām.
"Man sāp sirds, ja pat pašvaldības vadītājs var pateikt, ka lauku pedagogiem nevajag labu algu, viņiem svarīgāk esot, lai skola saglabājas un būtu darbs,"
teic IZM pārstāve. "Gribam šādu attieksmi lauzt. Ja pašvaldībai ir būtiski saglabāt izglītības iestādi, kas neatbilst kritērijiem, tad viņiem jālīdzfinansē pedagogu alga."
