15.1 °C
Varētu izvirzīt vairākas versijas, kāpēc amatpersonām tik ļoti patīk lietot vārdu "komunikācija".
Pēdējās nedēļās tas skan īpaši bieži, faktiski ikreiz, kad jāmeklē kādas problēmas cēloņi. Un problēmu Latvijā tiešām netrūkst – valsts budžets, daudzinātie, bet lielākajai iedzīvotāju daļai joprojām neskaidrie (savukārt tiem, kas kaut ko jau zina, – kategoriski nepieņemamie) nodokļu pārskatīšanas plāni, "Rail Baltica" dzelzceļš, kura ietvaros pēdējos gados tapušās jaunbūves Rīgā draud pārvērsties par simboliskiem graustiem, "Air Baltic" pārdošana un vēl daudzas citas. Nu jau ir tas brīdis, kad amatpersonas gatavas atzīt, ka tiešām nav labi, bet... Nav labi tieši ar komunikāciju, citādi jau viss ir tā, kā tam bija jābūt.
Spilgtākais brīdis šajā "pie visa vainīga komunikācija" retorikā acīmredzot bija Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča un premjeres Evikas Siliņas trešdienas preses konference, kurā abi raidīja niknus zibeņus satiksmes ministra Kaspara Briškena virzienā, bet valdības vadītāja pat solīja vērtēt ministra atbilstību amatam. Par kritēriju ņemšot tieši to, kā Briškens tiks galā ar komunikāciju par "Air Baltic" un "Rail Baltica".
Kā tas jātulko? Ja Briškens spēs iestāstīt sabiedrībai, ka viss kārtībā, tad var palikt? Jāvērtē taču būtu, kā ministrs kopumā tiek galā ar nozari.
Tajā skaitā, protams, var būt arī komunikācija kā neliela daļa, kurā, starp citu, pati Siliņa nav nekāda čempione, lai neteiktu pretēji, ja teju pēc katras otrās intervijas viņai nākas kaut ko precizēt vai pat vienkārši ņemt vārdus atpakaļ. Tas, ka valdība sajutusi sviluma smaku, gan ir ļoti uzkrītoši. Atcerēsimies tās pirmsākumus – daudzos apgalvojumus par degošajām acīm, apņēmības veikt kopīgos darbus un uzņemties kopīgu atbildību, par to, ka domstarpības vispirms tiks izrunātas savā starpā un uz āru koalīcija ies kā vienots veselums. Šie būšot citādi, ne tā kā tie iepriekšējie.
Bet atgriezīsimies pie komunikācijas. Tiešām – kāpēc viņi mēģina tik uzstājīgi to pasniegt kā galveno? Pirmā versija – viņi tiešām tam tic.
Ne velti "balto apkaklīšu" vidū par kulta pasākumu ir kļuvis festivāls "Lampa". Apsēdīsimies atslābināti parkā zem liepām, parunāsim stundiņu, divas vai vairāk, un viss noskaidrosies, cilvēki sapratīs, pat uzgavilēs.
Un, šķiet, paši runātāji un klausītāji tiešām no tā gūst iedvesmu, tāpēc nesaprot rūgumpodus, kas pārmet, ka ministrijas un valsts iestādes pat maksā naudu par līdzdalību "Lampā". Piemēram, satiksmes ministrs Briškens šogad bija reklamējis savu līdzdalību "Lampā" kā "atklātu sarunu" par "Rail Baltica". Lūk, komunikācija jau ir bijusi, ko jūs vēl gaidāt? Par "Air Baltic" būs nākamajā gadā!
Varbūt vēlme skaidrot arī nebūtu pats sliktākais, problēma ir tā, ka šī publika nereti iedomājas – komunikācija ir vienkārši gudru vārdu savirknējums, bez dziļāka satura. Un Briškens šajā ziņā ir īpašs gadījums.
Otru versiju aizņemšos no tvitera, kur arhitekts Ervīns Krauklis pie vēsts, ka premjere vērtēs satiksmes ministra atbildību, piebildis: "Svarīgi ne, ka vērtēs, bet kāpēc un ko vērtēs – neprasmi komunicēt, ne nespēju veikt ministra uzdevumus, pildīt amata pienākumus. Tas arī ir mūsu "valsts noslēpums" – valsti pārvalda citi, šie tikai komunicē. Slikti komunicē, nespēj novērst neapmierinātību, aizmelot notiekošo? Ej." Izklausās nedaudz pēc sazvērestības teorijas, taču, ja atceras, kā pie mums top valdības, kādi ministri – ar neatbilstošu izglītību, bez mazākās pieredzes nozarē – reizēm iesēžas krēslos, vārds "profesionālisms" ir pēdējais, kas šo procesu raksturo. Kas tad ir īstie lēmumu virzītāji un pieņēmēji? Ierēdniecība, lobiji, Eiropas Savienības regulas, vēl kādi citi spēlētāji? Droši vien katru reizi tās attiecības var mainīties. Taču, ja par piemēru ņemam valdības vadītājas Siliņas izteikumu, ka "politiķiem nav jāiejaucas biznesa plānos", komentējot Ministru kabineta lēmumu samazināt "Air Baltic" pamatkapitālu, tas šo versiju tikai stiprina.
Trešā versija – tas vairāk ir tāds politiķu mīļvārdiņš. Viņiem pašiem šķiet, ka tas labi skan. Vismaz līdz laikam, kamēr nav kļuvis smieklīgs vai visiem līdz mielēm apnicis. Kaut kas līdzīgs kā Valda Dombrovska valdības laikā bija "strukturālās reformas". Neviens tā līdz galam nesaprata, kas tas būs, bet vismaz skaisti skanēja un it kā liecināja par darbību.
Komunikācijas pieminēšanai toties ir amortizējošs efekts – tas mazina gaidāmo triecienu, it kā liek saprast, ka viss vēl ir labojams. Atšķirībā no daudzām citām lietām komunikāciju taču vienmēr var padarīt labāku. Un par sliktu komunikāciju parasti nesoda. Arī Briškenu par to neatlaidīs. Ja tas notiks, tam būs cits iemesls.
