4.4 °C
Lasu žurnāla "Ir" žurnālistu grūtā darbā savākto informāciju par valsts atbalsta saņēmējiem pandēmijas laikā un gandrīz neticu savām acīm – septiņi no desmit lielākajiem labuma guvējiem ir spēļu zāļu īpašnieki.
Un arī pārējie trīs atbalstītie uzņēmumi turpat blakus azartspēļu biznesam vien mitinās. "Lai uzņēmumi varētu "pārziemot"," saka bijušais ekonomikas ministrs Vitenbergs. Dāsnākais atbalsts ne ražotājiem, ne ēdinātājiem, ne kādas citas cilvēkiem nepieciešamas nozares uzņēmumiem, bet spēļu zālēm! Piemēra pēc – Jelgavā pandēmijas laikā tika slēgti trīs lieli un ļoti iecienīti ēdināšanas uzņēmumi, atbalsta trūkuma dēļ tie tā arī neatguvās un ir beiguši pastāvēt. Pilsētai tas ir liels zaudējums. Bet tas nu tā. Atceroties, kā Juris Pūce un pēc tam Artūrs Toms Plešs ar nagiem un zobiem cīnījās, lai tikai azartspēļu biznesam ne vēsmiņa neuzpūstu, es esmu gatava derēt, ka par baltu velti tā nemēdz notikt. Un ko KNAB? KNAB neko. Datubāzēs viss sakārtots…
Šajā pašā sakarā izbrīnu rada arī mūsu valstī stingri iedibinātā slepenība un informācijas nepieejamība tur, kur tai nav nekāda pamata.
Vēl vairāk – nereti arī tur, kur likums paredz atklātību. Lai žurnālisti tiktu pie informācijas, viņiem nākas karot ar institūcijām. Sūdzēt un pārsūdzēt atteikumus, līdz izdodas savākt un apkopot pa drusciņai pasviestos datus. Konfidencialitātes vāks mūsu valstī pāri visam. Bezgala ērts vairogs, lai piesegtu neizdarības. Un ne tikai neizdarības…
Bet patiesībā jau runa ir par nodokļu maksātāju naudu. Par tās apsaimniekošanu un saprātīgu izlietošanu. Naudas devējs ir tauta. Būtu tikai loģiski, ka naudas devējs saņem informāciju, kas ar to naudu pēc tam notiek. Vēl vairāk – naudas devējam būtu jāsaņem sīka atskaite par katru izlietoto centu. Nevis jālūdzas un jādiedelē informācija, bet tai jābūt brīvi pieejamai. Valsts mērogā skaidri jābūt definētām tām jomām, kur konfidencialitāte ir valsts drošības jautājums. Visiem pārējiem datiem, kas attiecas uz nodokļu maksātāju naudas izlietojumu, ir jābūt brīvi pieejamiem.
Ja jau žurnālistiem nav viegli tikt pie informācijas, tad ierindas pilsonim tā ir pilnībā nepieejama. Vai tiešām žurnālistiem ir jātiesājas, lai viņi varētu darīt savu darbu?
Kā var kaut kāds pašvaldības ierēdnis lepni paziņot, ka tu nedabūsi nekādu informāciju par to, cik samaksāts par ceļa remontu vai parka soliņu uzstādīšanu! Vai tiešām tauta tiek uzskatīta par aitu baru, kuras uzdevums ir maksāt nodokļus un nebāzt degunu tur, kur patiesībā to vajadzētu bāzt nepārtraukti? Greizo spoguļu karaļvalsts pazīmes pie mums joprojām ir godā un cieņā.
