10.2 °C
Valdība nolēmusi sākt cīnīties ar milzīgo alkohola patēriņu mūsu valstī. Darbība gan ļoti iekavēta, bet tik un tā apsveicama. Ja vien nebūtu lielas bažas, vai sagaidīsim iedzīvotājiem tik ļoti nepieciešamo rezultātu.
Klausoties notiekošajās debatēs, alkohola ražotāju, tirgotāju un viņu lobētāju mūris liekas tik nobruņots, ka tam cauri laikam gan spēs izspraukties tikai sīkas skaidiņas no tā neizmērojamā baļķa, kas kā smags slogs gulst pār mūsu valsti. Tieši tāpat kā iepriekš, kad valsts vara ar gariem zobiem ir mēģinājusi risināt alkohola patēriņa (precīzāk – pārtēriņa) problēmu. Tādi nevarīgi šļupsti vien ir bijuši tur, kur patiesībā jākliedz skaļā balsī. Alkohola esamība, vieglā pieejamība un tā radītās sekas ir nelaime, valsts mēroga nelaime. Milzīga nelaime. Un tieši tādēļ tad, kad tiek lemts par šīs nelaimes novēršanas iespējām, alkohola ražotāju un izplatītāju aprindām vajadzētu būt bez balsstiesībām. Ja reiz kāds izvēlas ražot un izplatīt to, kas nes vairāk posta nekā labuma, tad viņam jāpieņem tie noteikumi, kurus diktē saprāta balss. Nevajadzētu būt tā, ka alkohola aprites lobētāji ar demagoģiskām runām neitralizē veselo saprātu. Un varbūt ne tikai ar runām vien…
Lai demagogi nemēģina man iestāstīt, ka izdevumi kultūrai un nezin vēl kam nāk no alkohola aprites radītajiem nodokļiem. Jā – alkohols ir nauda. Tiem, kas to ražo un tirgo.
Ja ieguvumam valsts kasē liekam pretī nodzertās dzīves, izpostītās ģimenes, bērnus bez bērnības un neizmērojamos izdevumus dažādu ar alkoholu saistīto seku likvidēšanai, pozitīva bilance nezin vai sanāks. Mūsu valstī pēdējā laikā nereti lieli līdzekļi tiek piešķirti visādiem apšaubāmiem pētījumiem, bez kuriem mēs ļoti labi varētu iztikt. Vai tas nebūtu labs mūsu reālo dzīvi raksturojoša pētījuma temats – naudas izteiksmē aprēķinātas alkohola posta radītās sekas valsts mērogā? Alkohola aprites lobētāji piesauc tās dažas valstis, kurās kāds no alkohola ierobežošanas pasākumiem ir maigāks, nekā šobrīd ierosināts pie mums, bet nepiemin, ka ir daudz vairāk valstu, kurās alkohola patēriņam uzlikti smagi nosacījumi. Patiesībā nav nemaz tik daudz valstu, kurās ir tik liberāla attieksme pret alkoholu kā Latvijā. Un arī cenas pie mums demokrātiskākas nekā citur. Kas liedz tās paaugstināt? Un tā saucamie "outleti", kuros, ja seko reklāmai, alkoholu var iegādāties bez uzcenojuma?
"Outlets" pēc definīcijas ir izpārdošana. Alkohola izpārdošana – vai tas nav izsmiekls?
Nevienā vien valstī, kurai mēs ļoti gribētu līdzināties, svētkos un svētdienās alkoholu vispār netirgo un alkohols nerēgojas katrā pārtikas bodītē. Arī degvielas uzpildes stacijās stiprais alkohols nav pieejams. Vai tajās valstīs valsts kasei neaiziet garām ierobežojumu dēļ negūtie nodokļi? Droši vien aiziet, bet tur ir sakārtotas prioritātes. Virspusējais ieguvums naudas izteiksmē ne vienmēr tiek likts pirmajā vietā. Cilvēks un sabiedrība kopumā ir kaut kas augstāks par naudu. Varbūt mēs arī kaut kad varētu nonākt pie šādas atziņas?
