Tuvojas 4. maijs, kurš kalendārā ieguvis sarkanu krāsu. Jā, pirms 33 gadiem okupācijas varas augstākais likumdevējs – Latvijas PSR Augstākā Padome – pieņēma deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Šodien var teikt, ka maijā noslēdzās masveidīgākās (230 tūkstošu) sabiedriskās organizācijas – Latvijas Tautas frontes – vairāk nekā divu gadu gājums pretī uzvarai. Citiem vārdiem LTF bija Latvijas parlamentārās iekārtas placdarms, tramplīns nākamajām partijām un to līderiem.

Reklāma

Lai pierādītu, ka neatkarība ir visas tautas griba, LTF 1990. gada 21. aprīlī Rīgā Daugavas stadionā sasauca Vislatvijas tautas deputātu sapulci. Tā pulcināja jaunievēlētā parlamenta deputātus un visu līmeņu vietējo padomju deputātus. Jābilst, ka viņi visi bija guvuši vēlētāju atbalstu. Lai kļūtu par tautas priekšstāvi, kā minimums katram kandidātam tobrīd bija jāsavāc simt vēlētāju paraksti atbilstoši 1922. gada vēlēšanu likumam. Stadionā sanākušajiem katram ar parakstu bija jāapliecina aicinājums AP balsot par neatkarības atjaunošanu. No 8086 deputātiem tikai 47 bija pret. Daļa no aicinājuma teksta tika iekļauta Neatkarības deklarācijā. Šis konstitucionālais tiesību akts bija unikāls – atļāva darboties diviem pretstāvošiem likumiem. Tā bija Latvijas Satversme un Latvijas PSR konstitūcija. 

Deklarācijas divējādā daba izpaudās tādējādi, ka tā atcēla 1940. gada Saeimas lēmumu par iestāšanos PSRS, bet neatcēla lēmumu par padomju varas nodibināšanu Latvijā. Var jautāt, kāpēc.

 Ja atceltu šo okupācijas varas tiesību aktu, jaunievēlētā Augstākā Padome sevi pasludinātu ārpus likuma.

Nesen Zinātņu akadēmijā notika pasākums "1990. gada Tautas sapulcei 33". Kādreizējais LTF referents, Vācbaltu biedrības atjaunotājs, 99 gadus vecais Jānis Danoss visiem dāvāja 1926. gadā A. Gulbja izdevniecības atjaunoto Satversmes kabatas formāta grāmatiņu. Kaismīgi tika debatēts par neatkarības atjaunošanas juridiskajiem līkločiem un par Tautas frontes tapšanu pēc komunistu ierosmes. Te kā tautfrontietis gribu bilst, ka man bija mazsvarīgi un arī nepievērsu īpašu uzmanību, kas rosinājis veidot sabiedrisko kustību. Atgādināšu, ka Pilsoņu kongress tapa vēlāk. Par Daugavas stadionā notikušā nozīmīgumu saietā atgādināja bijušais AP deputāts Stefans Rāzna: "Mums bija tikai četru balsu pārākums pār Interfrontes atbalstošajiem spēkiem. Tieši šis 21. aprīlī pieņemtais aicinājums svārstīgajiem lika padomāt." Tālāk eksdeputāta teiktajam nostalģiski jāpiekrīt, ka AP laikos likumi tapa Augstajā namā, deputātiem karsti strīdoties. Šodien tautas priekšstāvji vairākumā gadījumu kļūst par ierēdņu sagatavoto, Ministru kabinetā apstiprināto likumprojektu paklausīgiem izpildītājiem, Saeimas namā spiežot pogas. Kā negatīvu piemēru atgādināšu Covid-19 laikus, kad MK izmantoja "ārkārtas situāciju", izdodot noteikumus, kuriem varētu piešķirt apzīmējumu "bezjēdzīgi".

Kāds dalībnieks savā ziņojumā pauda viedokli, ka Latvijā laikā no 1920. gada jūnija līdz 2020. gada vasarai bijušas divas agresīvas reformas. Pirmā – Satversmes sapulces pieņemtā agrārā reforma un pirms trim gadiem 13. Saeimas akceptētā administratīvi teritoriālā reforma (ATR). Par normu kļuvusi situācija, ka lauku iedzīvotājiem jādzīvo stresā – vai bērniem tuvumā būs skoliņa, vai slimajiem būs iespēja ārstēties slimnīcā... 

Par administratīvi teritoriālo reformu Latvija izpelnījusies Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa Viseiropas asamblejas aizrādījumu un lūgumu neizsludināt to. Jā, esam kļuvuši par sava veida pirmrindniekiem. 

Sitam pušu grieķus, kuri 2010. gadā, ekonomiskās krīzes laikā, pašvaldību skaitu samazināja trīs reizes. Nevienam nerūp, ka 333 teritoriālās vienības (tā sauc pagastus) palikušas bez pārstāvniecības jaunajās novadu domēs. Te gan prezidents Egils Levits teic: "Nodibināt demokrātiju ir vieglāk nekā uzcelt tiesisku valsti." Teikšu, ka nav ne viena, ne otra aspekta. Par ATR tiesiskumu pat Satversmes tiesa ir aizrādījusi, ka nav ievērots valsts pamatlikuma 1. un 101. pants.

Sanākušo sakarsušos prātus piektdien centās mierināt 14. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa. Viņa solīja, ka Saeima šogad izstrādās metodiku, lai izvērtētu reformas guvumus un zaudējumus. Vietā piesaukt kādreizējā Tautas frontes priekšsēdētāja Daiņa Īvāna vārdus: "Vēsture jau nebeidzas muzejos, tā turpina tapt ik dienas. Mūsu pašu rokās ir to veidot vai sapurgāt." Laikā, kad tauta iet mazumā, pēdējais brīdis atjaunot ticību Latvijas valstij. To var cilvēki, kuri paši vēlas dzīvot latviskā vidē, kurā negods apzagt tautieti un klausīties melus.