Rīgas 1. pilsētas slimnīcas priekštece – Nabagu slimnīca. Pirms 220 gadiem agrākās Kroņa aptiekas dārza teritorijā kā mazturīgo ļaužu ārstniecības iestāde ar 50 vietām dibināta Rīgas pilsētas 1. slimnīca – vecākā civilā slimnīca Latvijā, bet 20. gadsimta sākumā viena no modernākajām un labākajām Krievijas impērijas Baltijas guberņās. Sākotnējais tās nosaukums bija "Nabagu slimnīca", kā to sauca līdz 1875. gadam, jo slimnīca tika dibināta 18. gadsimta beigu Nikolaja nabagu patversmes vietā, turklāt turīgie pacienti tolaik parasti ārstējās mājās.

Sākumā slimnīcai bija tikai viens ārsts. Atbilstoši laikmeta paradumiem, turpat iekopa arī dārzus zāļu pagatavošanai nepieciešamo ārstniecisko augu un slimnieku ēdināšanai vajadzīgo sakņu audzēšanai. Iestādē pastāvīgi notika pārbūves, tā auga un paplašinājās, tā ka 1861. gadā Nabagu slimnīcā jau bijušas 260 vietas. Sākumā slimniekus pēc to kaitēm īpaši nešķiroja, bet 19. gadsimta 30.–40. gados parādījās nodaļas ar specializāciju – terapijas, ķirurģijas, ginekoloģijas. Rīgas 1. slimnīca kļuva par vietu, kur daudzas medicīniskās manipulācijas notika pirmo reizi ne vien Latvijas un Baltijas teritorijā, bet visā Krievijas impērijas vēsturē.

Piemēram, 1847. gada janvārī tur, izraujot zobu, pirmo reizi lietota ētera narkoze. 

Tagadējais slimnīcas arhitektoniskais veidols tapa 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, kad slimnīcas teritorijā sāka celt ēkas pēc arhitekta Johana Daniela Felsko projektiem. Felsko ņēma vērā jaunākās atziņas par slimnīcu teritoriju plānojumiem, kādas tolaik bija vērojamas Anglijā, Francijā un Vācijā. Savukārt 1906.–1907. gadā pēc Reinholda Šmēlinga projekta ar fasādi pret Bruņinieku ielu uzbūvēja reprezentatīvo slimnīcas administrācijas un dzīvokļu ēku. Rīgas pilsētas 1. slimnīcas nosaukumu komplekss ieguva 1910. gadā, jo Pārdaugavā sāka Rīgas pilsētas 2. slimnīcas celtniecību.
Darba Balss, 1923. gada 3. maijā

Kultūras svētki Latgalē. Nesen Rēzeknē notika apspriede, kurā piedalījās visu virzienu kultūras darbinieki. Šī apspriede ievēlēja īpašu organizācijas komiteju un uzdeva viņai sasaukt Latgales kulturelo biedrību un darbinieku kongresu. Pēdējā komisijas sēdē tika nolemts 30. jūnijā un 1. jūlijā sarīkot Daugavpilī ārpusskolas izglītības kongresu ar sekošiem kultūras svētkiem. Kongresu un svētkus nolemts rīkot jo plašus, lai šajā nomalē stiprinātu mūsu nacionālo kultūru, iedvestu vēl snaudošām masām nacionālu pašapziņu un lepnumu.