11.1 °C
Krimināllikumā paredzēts pārkāpums, par ko draud sods ar brīvības atņemšanu līdz sešiem gadiem. Parlamenta deputāta necienīga rīcība vai vienkārši viedoklis?
Atsevišķu Saeimas deputātu izteikumi 2. maija sēdē raisīja asu vārdu apmaiņu, bet nu par to tiek gaidīts Ģenerālprokuratūras vērtējums.
"Paši deportēja sevi..."
Debatējot par Imigrācijas likuma grozījumiem, daži Saeimas deputāti sāka salīdzināt Staļina režīma īstenotās represijas pagājušā gadsimta 40. gados ar neatkarīgās Latvijas politiku un cilvēku emigrāciju. "Gribu minēt, ka tajos laikos cilvēku skaits... no Baltijas valstīm deportēja laikam 90 tūkstošus, puse no viņiem bija no Latvijas – 50…45 tūkstoši. Jūsu politikas dēļ 300 tūkstoši labvēlīgi vai savas vēlmes... paši deportēja sevi uz citām valstīm. Tikai 30 gadu laikā 300 tūkstoši izbrauca no Latvijas tādas politikas dēļ," Saeimas sēdē sacīja no "Stabilitātei" saraksta ievēlētā Viktorija Pleškāne, kura pašlaik ir neatkarīgā deputāte, jo šā gada janvārī tika izslēgta no frakcijas. Sēdes vadītāja, Saeimas priekšsēdētājas biedre Zanda Lukaševica-Kalniņa ("Jaunā Vienotība") uz šādu salīdzinājumu tūlīt pat reaģēja ar aizrādījumu: "Esmu spiesta atgādināt, ka Saeimas deputāta ētikas kodeksa 7. pantā teikts, ka deputāts balstās uz faktiem un to godīgu interpretāciju. Domāju, ka no Saeimas tribīnes nav pieņemama deportāciju nozīmes un apjoma noniecināšana un samazināšana. Ļaujiet jums atgādināt, ka 1941. gada deportācijās vienā naktī no Latvijas tika izvesti 15 400 cilvēki un 1949. gada deportācijā vienā naktī no Latvijas tika izsūtīti 42 149 cilvēki." Piebalsojot Pleškānes pozīcijai, šajā diskusijā iesaistījās arī Latvijas Pirmās partijas pārstāvji. Piemēram, deputāts Vilis
Krištopans: "Aizbrauca prom vairāki simti tūkstoši cilvēku, daļai banka atņēma māju vai dzīvokli un vēl apkāra ar parādiem – vai tā nav tāda pati deportācija?"
Interesanti, ka pats Krištopans savulaik bijis viens no "Latvijas ceļa" vadošajiem politiķiem. Tā bija partija, kas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas dominēja Latvijas politikā. Arī pats Krištopans 90. gados ieņēmis dažādus augstus amatus – bijis valsts ieņēmumu valsts ministrs, satiksmes ministrs un arī valdības vadītājs, tomēr sevi par līdzatbildīgu šajā politikā acīmredzot neuzskata, bet pārmetumus adresē citiem. Tāpat kā viņa partijas biedrs Ainārs Šlesers, kura vadītās partijas no 1998. līdz 2008. gadam bija valdošajā koalīcijā, bet viņš pats dažādās valdībās bijis ekonomikas, satiksmes ministrs, Ministru prezidenta biedrs, taču pašlaik uzstājas tā, it kā tikko būtu ienācis politikā.
Trivializē okupācijas režīma noziegumus
Saeimas debatēs uz Pleškānes un LPP pārstāvju izteikumiem asi reaģēja Nacionālās apvienības deputāti, kuru ieskatā šādi salīdzinājumi esot zaimošana. "Mana ģimene ir piedzīvojusi deportācijas divkārt, tāpēc es jūtu morālu pienākumu nākt un runāt. (..)
Es nesaprotu, kāpēc mums šeit vairāk nekā 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas ir jānievā pašiem savas tautas vēsture. Gribu teikt, ka jūs šodien iespļāvāt daudzām ģimenēm sejā,"
debatēs sacīja bijusī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece.
"Man ir kauns, ka no Saeimas tribīnes jādzird šādas muļķības par deportācijām, rotaļāšanās ar jēdzieniem un centieniem trivializēt to visu," pauda deputāts Artūrs Butāns (NA), bet Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja biedrs Jānis Dombrava (NA) atgādināja citas bijušās "Stabilitātei" frakcijas deputātes Glorijas Grevcovas bēdīgo pieredzi – pēc deputāta mandāta zaudēšanas pret viņu celta apsūdzība pēc diviem Krimināllikuma pantiem, proti, par kara noziegumu attaisnošanu un nacionālā naida izraisīšanu. "Izbeidziet to darīt! Saeima nav vieta, kur trivializēt noziegumus pret latviešu tautu padomju okupācijas vai nacistiskās Vācijas okupācijas laikā, salīdzinot ar to, kas Latvijā noticis pēc neatkarības atgūšanas," sacīja Dombrava.
Jau pēc sēdes Saeimas deputāts Gatis Liepiņš ("JV") soctīklos paziņoja, ka vērsies Ģenerālprokuratūrā ar aicinājumu izvērtēt Pleškānes izteikumus.
"Pleškānes teiktais nepārprotami liecina par vēlmi rupji noniecināt padomju okupācijas režīma īstenotās Latvijas civiliedzīvotāju deportācijas,"
tviterī raksta Liepiņš. Šajā gadījumā runa ir par Krimināllikuma 74.1 pantu "Genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara nozieguma attaisnošana".
Represēto apvienības vadītājs: "Tas ir stulbums!"
Ne Pleškāne, ne Krištopans neuzskata, ka viņi ar saviem izteikumiem attaisnotu padomju režīma noziegumus – viņi neapgalvojot, ka tie nenotika un tos neattaisnojot. Saeimas sēdē Krištopans arī atgādināja, ka liela daļa viņa ģimenes 1949. gadā izsūtīta uz Sibīriju, ar to acīmredzot pamatojot savas morālās tiesības spriest par šiem jautājumiem. Tikmēr Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) priekšsēdētājs Ivars Kaļķis par šādu salīdzinājumu izsakās tieši: "Tas ir stulbums!" Viņaprāt, šādus izteikumus var vērtēt vai nu kā vēstures nezināšanu, vai šajā gadījumā drīzāk politisku spēli, lai iegūtu lielāku atbalstu krievu vēlētāju vidū, kur līdzīgi apgalvojumi esot cieņā. "Tagad cilvēki brauc prom brīvprātīgi, jo meklē labāku dzīvi sev un ģimenei. Toreiz nekādas brīvprātības nebija, tā bija vardarbīga izvešana. Tagad lido ar lidmašīnu vai brauc ar autobusu, tolaik cilvēkus gaidīja lopu vagoni," uz milzīgajām pretrunām norāda LPRA priekšsēdētājs.
Komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns ir grāmatas "Latvieši tur. Latvijas emigrantu mobilitāte un iesakņošanās Lielbritānijā 21. gadu simteņa sākumā" autors un savā darbā daudz pētījis tieši aizbraukušo latviešu noskaņojumu, tomēr neesot ievērojis, ka tur kāds to mēģinātu salīdzināt ar 1941. un 1949. gada deportācijām. "Droši vien tur varētu izprovocēt arī šādu domāšanas virzienu, taču kopumā nē – cilvēki to tā neskata. Tur varbūt ir dusmas uz valsti un valdību, taču
tas aizvainojums krītas līdz ar iegūto drošības sajūtu un pārliecību par savu dzīvi. Cilvēki par sevi nerunā kā par "izsūtītajiem" un nelieto apzīmējumu "deportācijas"."
Šī tēma vairāk tiekot izmantota Latvijas iekšpolitikas vajadzībām, turklāt pētnieka ieskatā diezgan bieži. "Tā ir tāda klišeja, ko izmanto visi, kas grib kritizēt Latviju. Bija savulaik apspēlēts vārds (Sib)Īrija, it kā cenšoties pateikt, ka tas jau ir viens un tas pats. Tos, kas tika paņemti agrā rīta stundā, iemesti vagonos, sūtot, pašiem nezinot, kur, ar lielu varbūtību ceļā nomirt, pielīdzina tiem, kas brīvprātīgi, bet ekonomisku iemeslu dēļ aizbraukuši no valsts," saka Kaprāns. Viņš atbalsta, ka tagad beidzot ir kāda reakcija un tāda runāšana vairs netiek pieņemta vienkārši kā vārda brīvības forma, jo, piemēram, par holokaustu līdzīgi salīdzinājumi neietu cauri. "Nevajag pieņemt tā normalizēšanu," pārliecināts pētnieks, kura ieskatā tam bija jāpievērš uzmanība jau krietni senāk. Pats Kaprāns 2013. gadā bija vērsies Ģenerālprokuratūrā par tā laika Latvijas Sociālistiskās partijas līdera Alfrēda Rubika izteikumiem, kurš 1. maija mītiņā Grīziņkalnā bija sacījis: "Tās represijas, kas bija 1949. gadā, nevar vērtēt viennozīmīgi. Tur daudzi tika represēti pēc nopelniem, jo tie bija tie, kas sadarbojās ar fašistiem." Tomēr pēc gada Drošības policija (tagadējais Valsts drošības dienests) krimināllietu izbeidza.
Kremļa propagandas iecienīta tēma
Okupācijas muzeja pārstāvis, vēsturnieks Gints Apals vērš uzmanību uz elektroniskajā vārdnīcā "Tēzaurs" atrodamo definīciju vārdam "deportācijas": "Piespiedu izsūtīšana, pārvietošana, izraidīšana (aiz politiskiem vai krimināliem motīviem uz likuma vai valsts varas iestāžu lēmuma pamata)." "Protams, cilvēkiem, kas ekonomisku iemeslu dēļ nolēma atstāt dzimteni, tas bija sāpīgs lēmums. Par to nav šaubu. Taču apgalvot, ka tā bijusi piespiedu izraidīšana uz kaut kādu politisku vai kriminālu motīvu pamata, nevar," saka G. Apals.
Pats par sevi jēdziens "deportācijas" gan esot diezgan plašs, tas atrodams arī Latvijas normatīvajos dokumentos un "nav rezervēts specifiski totalitāro noziegumu apzīmēšanai".
Mēģinājumi vilkt dažādas nepamatotas un mērķtiecīgi sagrozītas vēstures paralēles, lai parādītu labākā gaismā padomju okupācijas laiku, ir arī Kremļa propagandas iecienīts paņēmiens, atgādina politologs Andis Kudors, kurš kopā ar Austrum eiropas politikas pētniecības centru ilgstoši pētījis šos vēstījumus. "Tas ir demagoģijas paņēmiens – salīdzināt nesalīdzināmo," saka politologs. Turklāt runa nav tikai par represiju pielīdzināšanu ekonomiskajai migrācijai. Tāpat varētu arī jautāt – kas notiktu, ja PSRS būtu bijušas tikpat atvērtas robežas kā Latvijā pēc neatkarības atgūšanas. Cik daudzi tad būtu aizbraukuši? "Savā ziņā tas bija neizbēgami. Mēs atgriezāmies ar ļoti zemu starta pozīciju brīvo valstu saimē, kas visus iepriekšējos gadus dzīvoja bez okupācijas. Skaidrs, ka Rietumos algas bija un ir lielākas, it īpaši, ja runa ir par vienkāršā darba darītājiem. Pat ja Latvija visu būtu darījusi ideāli, mēs nevarētu to līmeni ātri sasniegt un uzreiz dzīvot kā Vācija vai Luksemburga," secina A. Kudors. Diemžēl ir Latvijas politiķi, kas demagoģiski izmanto šādus nekorektus salīdzinājumus un līdz ar to arī piespēlē Kremļa propagandai.
