11.2 °C
Pirms divām nedēļām Latvijas hokeja sabiedrību pārsteidza ziņas no 27 gadus vecā izlases aizsarga Kārļa Čukstes, kurš paziņoja, ka beidz profesionāla hokejista karjeru un sper pirmos soļus trenera arodā.
Vēl pērn viņš ar Latvijas izlasi izcīnīja pasaules čempionāta bronzas medaļu, kļuva par Čehijas čempionu, šajā pavasarī kopā ar Miku Indraši palīdzēja zviedru klubam "Brynas" uzvarēt "Allsvenskan" čempionātā un izcīnīt ceļazīmi uz augstāko līgu. Intervijā "Latvijas Avīzei" Kārlis norāda, ka lēmums bijis izsvērts un tā pieņemšanā sakrituši vairāki faktori.
K. Čukste: Tas īsais variants ir tāds, ka vasarā sakrita vairāki faktori par labu tam, lai ar ģimeni paliekam ASV. Eiropā hokeja tirgus šobrīd ir tāds, kāds ir, man bija piedāvājumi, taču to naudu, ko piedāvāja, es varu nopelnīt arī šeit. Taču tagad atkrīt lielā ceļošana apkārt ar mazu bērnu, suni un visu pārējo, arī sievai ir daudz lielākas darba iespējas. Tagad esam nobāzējušies Ņūdžersijas štatā, mazā pilsētiņā, katru vakaru varu būt mājās pie ģimenes, nav nekur jābraukā apkārt uz spēlēm un arī nopelnīt varu tikpat labi. No loģikas viedokļa tas man šķita daudz pareizāk.
Par ko tu tagad strādā?
Vadu hokeja nodarbības bērniem.
Esmu līdzīpašnieks un reizē treneris nelielā uzņēmumā, kas ir franšīze daudz lielākā kompānijā "Elev802", kuras galvenā mītne ir Vermontā. Viņiem pa visu Ameriku ir savas bāzes jeb franšīzes.
Vadām bērniem grupu un privātās nodarbības, piemēram, trīs bērnu grupiņai. Tam visam pa vidu, kad starp nodarbībām ir brīvs, es hallē braucu arī ar "zamboni" [ledus tīrāmā mašīna], tā ka darba diena man ir piepildīta. Pirmā prakse trenera darbā man bija, kad vēl studēju Kvinipakas universitātē un kopā ar koledžas treneri vadīju nodarbības bērniem.
Izklausās, ka esi ļoti apmierināts.
Jā, noteikti. Hokejista karjera man bija ļoti piepildīta, un nav sajūtas, ka kaut ko neizdarīju līdz galam. Kad spēlēju hokeju, laukumā vienmēr atdevu visu un spēlēju uz simt procentiem. Jā, NHL netiku uzspēlēt, tomēr izcīnīju titulus un, manuprāt, izdarīju lielas lietas hokejā. Tagad vienkārši laikus esmu sakārtojis savu dzīvi pēc hokejista karjeras. Citiem tas būtu pēc trim, citiem pēc pieciem gadiem, man bija iespēja to izdarīt šovasar, un es to izdarīju. Šāds lēmums manas ģimenes dzīves kvalitātei ir daudz labāks.
Kā to uztvēra ģimene?
Sievai to pieņemt bija pat grūtāk nekā man. Viņa pa šiem gadiem bija pieradusi, ka ir klāt spēlēs, ka ir pārdzīvojumi, sava veida rutīna, un tagad ik pa laikam saka, ka viņai tā visa nedaudz pietrūkst. Tas ir tikai normāli, ka arī man pašam ienāk prātā doma, ka vēl varētu uzspēlēt, bet vienlaikus tagad skatos spēles kā līdzjutējs un jūtu, ka man vairs nav nekādas ambīcijas, varu fanot par visiem saviem draugiem un nejūtos tāpēc slikti, ka pats nespēlēju.
Hokejā esmu palicis, tagad tikai citā kvalitātē. Sirdi silda arī tas, ka tās atsauksmes, kas nāk, ļauj man domāt, ka tas, ko daru, kaut cik man arī sanāk.
Vecāki, draugi necentās atrunāt?
Ja godīgi, neviens. Vecākiem, protams, bija liels prieks mani redzēt spēlējam Latvijas izlases formā. Man pašam arī bija prieks un lepnums spēlēt izlasē. Taču mani tuvie saprot, kāpēc es pieņēmu tādu lēmumi. Galu galā vecāki mani uzaudzināja, lai man pašam būtu galva uz pleciem un pats pieņemtu lēmumus. Viņi ir priecīgi, redzot, ka mana ģimenes dzīve sakārtojas un ir ar mazāku stresu. Tagad mēs varam nopirkt māju, mašīnu, lietas, kuru mums nebija, kad ceļojām apkārt pa Eiropu. Tad jau tev īsti nekas, izņemot sadzīviskas lietas, nepieder. Tagad mūsu dzīve sāk izskatīties pēc standarta cilvēku dzīves, un tas man ļoti patīk.
Vecāki noteikti ir priecīgi, ka ej arī viņu pēdās? [Kārļa tēvs ir pazīstamais basketbola treneris Ainārs Čukste, mamma Baiba pati spēlējusi hokeju un trenējusi.]
