Overcast 11.2 °C
P. 01.11
Ikars
SEKO MUMS
Reklāma
Kārlis Čukste vēl pagājušajā pavasarī izbaudīja to milzīgo eiforiju, kas bija pie Brīvības pieminekļa, tautai sveicot bronzas medaļniekus. Nu viņš spēlēšanai licis punktu, taču slidas nav iesviedis kaktā, bet ķēries pie trenera amata.
Kārlis Čukste vēl pagājušajā pavasarī izbaudīja to milzīgo eiforiju, kas bija pie Brīvības pieminekļa, tautai sveicot bronzas medaļniekus. Nu viņš spēlēšanai licis punktu, taču slidas nav iesviedis kaktā, bet ķēries pie trenera amata.
Foto: Edijs Pālens/LETA

Pirms divām nedēļām Latvijas hokeja sabiedrību pārsteidza ziņas no 27 gadus vecā izlases aizsarga Kārļa Čukstes, kurš paziņoja, ka beidz profesionāla hokejista karjeru un sper pirmos soļus trenera arodā.

Reklāma

Vēl pērn viņš ar Latvijas izlasi izcīnīja pasaules čempionāta bronzas medaļu, kļuva par Čehijas čempionu, šajā pavasarī kopā ar Miku Indraši palīdzēja zviedru klubam "Brynas" uzvarēt "Allsvenskan" čempionātā un izcīnīt ceļazīmi uz augstāko līgu. Intervijā "Latvijas Avīzei" Kārlis norāda, ka lēmums bijis izsvērts un tā pieņemšanā sakrituši vairāki faktori.

K. Čukste: Tas īsais variants ir tāds, ka vasarā sakrita vairāki faktori par labu tam, lai ar ģimeni paliekam ASV. Eiropā hokeja tirgus šobrīd ir tāds, kāds ir, man bija piedāvājumi, taču to naudu, ko piedāvāja, es varu nopelnīt arī šeit. Taču tagad atkrīt lielā ceļošana apkārt ar mazu bērnu, suni un visu pārējo, arī sievai ir daudz lielākas darba iespējas. Tagad esam nobāzējušies Ņūdžersijas štatā, mazā pilsētiņā, katru vakaru varu būt mājās pie ģimenes, nav nekur jābraukā apkārt uz spēlēm un arī nopelnīt varu tikpat labi. No loģikas viedokļa tas man šķita daudz pareizāk.

Par ko tu tagad strādā?

Vadu hokeja nodarbības bērniem. 

Esmu līdzīpašnieks un reizē treneris nelielā uzņēmumā, kas ir franšīze daudz lielākā kompānijā "Elev802", kuras galvenā mītne ir Vermontā. Viņiem pa visu Ameriku ir savas bāzes jeb franšīzes. 

Vadām bērniem grupu un privātās nodarbības, piemēram, trīs bērnu grupiņai. Tam visam pa vidu, kad starp nodarbībām ir brīvs, es hallē braucu arī ar "zamboni" [ledus tīrāmā mašīna], tā ka darba diena man ir piepildīta. Pirmā prakse trenera darbā man bija, kad vēl studēju Kvinipakas universitātē un kopā ar koledžas treneri vadīju nodarbības bērniem.

Izklausās, ka esi ļoti apmierināts.

Jā, noteikti. Hokejista karjera man bija ļoti piepildīta, un nav sajūtas, ka kaut ko neizdarīju līdz galam. Kad spēlēju hokeju, laukumā vienmēr atdevu visu un spēlēju uz simt procentiem. Jā, NHL netiku uzspēlēt, tomēr izcīnīju titulus un, manuprāt, izdarīju lielas lietas hokejā. Tagad vienkārši laikus esmu sakārtojis savu dzīvi pēc hokejista karjeras. Citiem tas būtu pēc trim, citiem pēc pieciem gadiem, man bija iespēja to izdarīt šovasar, un es to izdarīju. Šāds lēmums manas ģimenes dzīves kvalitātei ir daudz labāks.

Kā to uztvēra ģimene?

Sievai to pieņemt bija pat grūtāk nekā man. Viņa pa šiem gadiem bija pieradusi, ka ir klāt spēlēs, ka ir pārdzīvojumi, sava veida rutīna, un tagad ik pa laikam saka, ka viņai tā visa nedaudz pietrūkst. Tas ir tikai normāli, ka arī man pašam ienāk prātā doma, ka vēl varētu uzspēlēt, bet vienlaikus tagad skatos spēles kā līdzjutējs un jūtu, ka man vairs nav nekādas ambīcijas, varu fanot par visiem saviem draugiem un nejūtos tāpēc slikti, ka pats nespēlēju. 

Hokejā esmu palicis, tagad tikai citā kvalitātē. Sirdi silda arī tas, ka tās atsauksmes, kas nāk, ļauj man domāt, ka tas, ko daru, kaut cik man arī sanāk.

Vecāki, draugi necentās atrunāt?

Ja godīgi, neviens. Vecākiem, protams, bija liels prieks mani redzēt spēlējam Latvijas izlases formā. Man pašam arī bija prieks un lepnums spēlēt izlasē. Taču mani tuvie saprot, kāpēc es pieņēmu tādu lēmumi. Galu galā vecāki mani uzaudzināja, lai man pašam būtu galva uz pleciem un pats pieņemtu lēmumus. Viņi ir priecīgi, redzot, ka mana ģimenes dzīve sakārtojas un ir ar mazāku stresu. Tagad mēs varam nopirkt māju, mašīnu, lietas, kuru mums nebija, kad ceļojām apkārt pa Eiropu. Tad jau tev īsti nekas, izņemot sadzīviskas lietas, nepieder. Tagad mūsu dzīve sāk izskatīties pēc standarta cilvēku dzīves, un tas man ļoti patīk.

Vecāki noteikti ir priecīgi, ka ej arī viņu pēdās? [Kārļa tēvs ir pazīstamais basketbola treneris Ainārs Čukste, mamma Baiba pati spēlējusi hokeju un trenējusi.]

Reklāma
Reklāma

Daudz esmu mācījies no viņiem, sākot ar disciplīnu, kas bērniem ir svarīgi, beidzot ar daudziem sīkumiem. Lai man arī pašam šobrīd trenera izglītības nav, taču es visu mūžu esmu domājis, ka tad, kad beigšu spēlēt, būšu treneris. Tēvs joprojām trenē, mamma vada nodarbības kā fizioterapeite, strādā ar bērniem, pieaugušajiem, tāpēc, jā, es eju viņu pēdās.

Ko tu kā treneris gribētu sasniegt?

Grūti uzreiz tā pateikt. Vēl pirms gada nezināju, ka beigšu spēlēt hokeju 27 gadu vecumā, tā ka nezinu, kas notiks tālāk. 

Nezinu, kur šis ceļš mani aizvedīs tālāk. Katrā ziņā es neizslēdzu, ka kādā brīdī gribētu kļūt par nedaudz profesionālāka hokeja līmeņa treneri. 

Jā, tas nāktu ar lielāku stresu, arī dzīves vietas maiņu, bet ko tādu es neizslēdzu.

Tev ir ASV iegūta augstākā izglītība. Ko tu mācījies?

Bakalaura grādu ieguvu psiholoģijā, maģistra studijas, kas bija biznesa zinībās, vēl neesmu pabeidzis, palikušas pāris lietas. Tam vēl jāatrod laiks.

Vaicāju to tāpēc, ka, lai trenētu Latvijā, ir jābūt trenera sertifikātam. Kā ir ASV?

Ja strādāju privātā struktūrā, tad es varu trenēt, bet, ja tas nav privātais bizness, tad ir lietas, kas jāapgūst. Taču sistēma ir krietni atšķirīga no Latvijas, jo šeit tiek piesaistīti vairāki treneri, ar dažādu pieredzes bagāžu. Protams, arī te ir pašsaprotamas lietas, pirmā palīdzība un līdzīgi. Tagad ir tā, ka uz ledus es esmu viens, bet tā kopā mēs esam četri treneri.

Savā paziņojumā par hokejista karjeras beigšanu rakstīji, ka tā bijusi kā amerikāņu kalniņi – te augšā, te lejā. Kuri bija tie augstākie, kuri zemākie punkti?

Zemākais punkts bija mans pirmais gads, profesionāli spēlējot Amerikā. Tiku iemests Amerikas hokeja līgas (AHL) un Austrumkrasta hokeja līgas (ECHL) gaļasmašīnā. Tas bija kovida gads, un daudzi čaļi, kuri parasti spēlētu NHL, tika nosūtīti uz AHL, līdz ar to tiem, kas pretendēja uz nosacīti pēdējām vietām sastāvā, teiksim, piektā un sestā aizsarga vietu, spēles laiks nebija pārāk liels. Tieši tāpēc mani no AHL nosūtīja vēl zemāk – uz ECHL. 

Tas bija gads, kad no hokeja nekādu lielo baudu neguvu. Pēc tam jau viss gāja uz augšu – bija sezona Rīgas "Dinamo", un man atkal bija sajūta, ka beidzot esmu tur, kur man ļauj spēlēt tā, kā vēlos un kā man vislabāk sanāk. 

Tur prieks par hokeju atnāca atpakaļ. Taču tad sākās karš Ukrainā, KHL vairs nebija opcija, bez tam arī hokeja tirgus nedaudz sāka iet uz leju. Hokejisti Eiropā tagad ir gatavi spēlēt par zemāku algu, klubi to zina un izmanto. Taču biju priecīgs par iespējām Somijā, Čehijā un Zviedrijā. Savukārt Latvijas izlase jau ir pavisam cits stāsts. Grūti pat izteikt sajūtas, kad esi kopā ar savējiem un kaut ko arī uzvari.

Minēji, ka šovasar daži piedāvājumi bija. No kādām līgām?

No Čehijas, Slovākijas, Zviedrijas otrās līgas, iespējams, ja pagaidītu, tad arī no Zviedrijas augstākās līgas būtu kaut ko saņēmis. Taču man tas viss, kāda līga, vairs nebija tik ļoti svarīgi, jo, kā jau minēju, svarīgāka bija ģimenes dzīves kvalitāte, un šeit, ASV, tagad mums tā ir daudz labāka. Jā, tagad man jāstrādā ilgākas stundas nekā laikā, kad biju hokejists, bet, no otras puses, spēles dienā tāpat neesi īsti kopā ar ģimeni, jo ir jāievēro rutīna, režīms, kas jāēd un kad jāguļ.

ASV esi iedzīvojies un savu dzīvi saskati tikai tur?

Laiks rādīs. Pagaidām mēs dzīvosim pa Ameriku, bet, kad meita paaugsies, tad skatīsimies. Latviju gan neaizmirsīsim. Vecāki var atbraukt arī pie mums, bet vecmammām tas jau ir grūtāk, un man ir svarīgi arī viņas satikt. Ļoti ceru, ka izdosies kādu reizi izrauties pavasarī, lai satiktu arī visus draugus, ar kuriem spēlēju kopā.

Teici, ka hokejam tagad seko līdzi kā līdzjutējs.

Protams, paskatos, kā Eiropā iet draugiem Čehijā, Zviedrijā, citviet, arī varbūt pa kādai spēlei, bet tā vairāk sanāk NHL skatīties, jo tad esmu mājās. 

Daudz skatos arī amerikāņu futbolu, kas man ļoti patīk. Amerikā visi fano par beisbolu, tikko bija lielais fināls, bet šis ir viens no tiem amerikāņu sporta veidiem, kas man īsti neinteresē. 

Kvinipakā, kur studēju, universitātē bija tikai hokeja un basketbola komandas. Basketbolu vienā laikā ar mani spēlēja Paula Strautmane, kas savulaik bija trenējusies arī pie mana tēta. Universitāte līdztekus mācībām un sportam kalpoja arī kā dzīves skola, lai iepazītu amerikāņus un viņu kultūru, kas tomēr ir atšķirīga, kaut vai humora izjūta. Daudziem no citurienes te ir grūti iejusties, bet man patīk. Ja nepatiktu, tad man nebūtu sieva no Amerikas. Ar Brūku iepazinos jau pēc koledžas. Tas ir, man vēl bija pēdējais mācību gads, bet viņa gadu iepriekš to bija absolvējusi. Dzīvojam mierīgā pilsētiņā, gandrīz laukos, nedaudz pabrauc ārā un ganībās redzi zirgus. Uz darbu gan, ja gadās blīvāka satiksme, kādreiz jābrauc stundu, bet te pie tā ātri pierodi.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Reklāma
Reklāma
Reklāma
LATVIJĀ PASAULĒ
Reklāma