Latvijā viena no lielākajām problēmām ir finansējums veselības aprūpes nozarei. Vai ministrijas jau ir sameklējušas savās neiztērētajās rezervēs kādas naudas summas, ko novirzīt?
Pagaidām neviena ministrija neko nav piedāvājusi, bet jāatzīmē, ka tām vēl ir dots laiks līdz maija beigām. Tomēr jau tagad šķiet, ka man būs jāpastrādā ar nedaudz citādām metodēm. Nedomāju, ka ministrijām ir kādas pilnīgi nevajadzīgas vai izšķērdīgas programmas. Bet, būdams valdības vadītājs nu jau otrajā valdībā, zinu, ka ik gadu visā valsts pārvaldē aptuveni simt miljonu eiro netiek izmantoti. Tas nebūtu nekāds pārsteigums, zinot, ka valsts budžets ir vairāk nekā 14 miljardi eiro.
Esmu aicinājis ministrus un ministrijas nevis gaidīt līdz novembrim vai decembrim, lai saprastu, ka ir nauda, kuru varētu pārdalīt, bet izvērtēt to daudz agrāk, jo tendences ir redzamas jau tagad.
Neesmu sastapis nevienu, kurš teiktu, ka medicīnai nav vajadzīgs lielāks publiskais finansējums. Šim mērķim ir trīs avoti. Pirmkārt, audzēt lielāku ekonomiku. Patlaban tiek darīts viss, lai tā augtu, bet ir arī ārējie apstākļi, kas to bremzē. Otrkārt, celt nodokļus, bet es neesmu sastapis nevienu Latvijā un arī citās valstīs, kurš uzskatītu, ka šī ir laba doma. Treškārt, gudrāk pārdalīt esošo valsts budžeta finansējumu. Vēlos iet šo trešo ceļu.
Agrāk daudz runāja par nulles budžetu, ka valdībai vajadzētu sākt no baltas lapas. Tā ir zināma veida teorētiskā utopija. Man nav zināms, ka ir kāda valsts, kur tas ir mēģināts un izdevies. Bet, ko varētu darīt un es to mudinu, proti, nav jāveido visas valsts nulles budžets, bet ministrijas varētu sākt mērķtiecīgāk revidēt savus izdevumus.
Vai jūs piekrītat Uldim Pīlēnam, kurš uzskata, ka valsts jāvada kā uzņēmums? Vai jums ir domstarpības arī ar Valsts prezidentu Egilu Levitu, kurš uzskata – ja valstī ir 1,8 miljoni iedzīvotāju, tad ekonomikai ir jābūt paredzētai 1,8 miljoniem iedzīvotāju, nodrošinot pietiekami augstu dzīves līmeni? Un imigrāciju prezidents nepiemin.
Tiesa, mums ir atšķirīga pieeja šiem jautājumiem.
Valsts pārvalde nav būvēta kā uzņēmums, un tiem, kuri uzskata, ka valsts jāvada kā uzņēmums, es nepiekrītu.
Esmu vadījis divus uzņēmumus un tagad vadu valdību, un varu apgalvot, ka darbība un domāšana nav ne tuvu radniecīga.
Atšķirība, vadot uzņēmumu un vadot demokrātisku iekārtu, ir tajā, ka uzņēmuma vadītājam ir brīvība ne tikai noteikt, kas ir jādara, bet arī atlaist tos, kuri neveic uzticētos pienākumus. Demokrātiskā valstī man ir iespēja atlaist ministrus, un šīs savas tiesības, atlaižot atsevišķus ministrus, esmu izmantojis. Tiesa, ministri vai partijas var nākamajā dienā atlaist mani. Savukārt uzņēmuma īpašnieka atlaistam darbiniekam nav iespējas atlaist īpašnieku. Ikvienam vajadzētu saprast, ka valdības vadītājam nav tādas varas sviras, kādas pastāv uzņēmējdarbībā. Es nevaru atlaist uzreiz ministru, kurš nestrādā tā, kā vajadzētu. Tādos gadījumos man ir nepieciešami daudz sarežģītāki instrumenti. Mums ir jāstrādā demokrātiskā sistēmā, kur jāpārliecina un jāpanāk visu iesaistīto pušu atbalsts.
Savukārt stratēģiskajā domāšanā par valsts attīstību neredzu īpašas atšķirības valsts pārvaldē un uzņēmējdarbībā.
Ekonomika būs tik liela, cik iedzīvotāju skaits spēj uzturēt. Bet jāņem vērā, ka mūsu valstī ir nepilni 900 tūkstoši strādājošo un katrs no viņiem uztur vienu nestrādājošo. Tā ir viena no sliktākajām proporcijām Eiropas valstu vidū. Mums ir nepieciešams vairāk strādājošo pretī tiem, kuri nestrādā.
Vai jūs arī tagad uzskatāt tāpat kā 2019. gadā, ka naudas ir tik daudz, kā nekad nav bijis?
Reti kad šo izteikumu citē kontekstā. Mūsu ekonomika un iedzīvotāju vidējā labklājība, paldies Dievam, turpina augt. Latvijas eksports no gada uz gadu ir lielāks nekā iepriekšējā gadā un līdz ar to katru gadu sasniedz jaunu rekordu. Kad es kļuvu par valdības vadītāju, iekšzemes kopprodukts bija ap 30 miljardiem eiro, bet šogad būs vairāk nekā 40 miljardi eiro. Aug arī vidējā labklājība, taču šis process nenoris vienmērīgi – vieniem iet izcili labi, citiem – diezgan labi, bet netrūkst arī tādu cilvēku, kuriem klājas pavisam slikti.
Arī mūsu valsts budžets, kas šogad ir vairāk nekā 14 miljardi eiro, ir lielākais budžets, kāds ir bijis. Ja skatās uz valsti kopumā, mēs kļūstam turīgāki. Bet vai visi to izjūt? Nē.
Esmu noraizējies, ka mums attīstās divas dažādas Latvijas. Strādājot, piemēram, uz eksportu orientētos uzņēmumos, cilvēki ir labi iztikuši, viņi domā par nākotni. Bieži apmeklēju šādus uzņēmumus, jo tie ir mūsu valsts ekonomikas transformācijas avangards. Bet otra Latvijas daļa, kuriem neklājas tik labi, nereti ir gados vecāki cilvēki, kuri jaunībā, iespējams, strādājuši vienkāršākus darbus, no kā pietiekami labi iztikuši, bet tagad tas vairs nav iespējams, jo aug dzīves dārdzība. Mums ir jādomā, kā palīdzēt tiem cilvēkiem, kuri vēl ir darbspējīgā vecumā, iegūt tādas iemaņas, lai viņi gūtu lielākus ienākumus.
Bet ir vēl trešā grupa – pensionāri. Tiem cilvēkiem, kuri uzkrājuši savu pensiju neatkarības laikā, tā ir tīri pieklājīga. Savukārt tiem, kuriem liela daļa darba mūža aizritējusi padomju laikā, kad sabruka ne tikai PSRS, bet arī visa tā laika ekonomika, tajā skaitā arī uzkrātās pensijas, klājas visgrūtāk.
Mēs meklējam, kā no augošās ekonomikas taisnīgi pārdalīt tiem, kuriem vajadzīgs vairāk. Jāatzīst, ka šis līdzsvars nav viegli atrodams.
Procesi ir politiski sarežģīti, jo ar visiem ir jāvienojas, bet mēs virzāmies uz labklājības celšanu iedzīvotājiem ar zemākiem ienākumiem.
Jūs valdības sēdē bijāt neapmierināts, ka valstij ir jāfinansē pašvaldību skolas. Ja jums tas nepatīk, var taču mainīt likumus un pārņemt valsts ziņā vismaz vidusskolas. Vai šajā ziņā sekos rīcība?
Pedagogiem tiks nodrošināts algu paaugstinājums, un nākamie soļi būs skolu tīkla sakārtošana un nodrošinājums ar mācību materiāliem, kas, izrādās, ir liela problēma. Daudzi skolotāji ir neapmierināti ar to, ka Izglītības un zinātnes ministrija, ieviešot programmu "Skola 2030", nav parūpējusies, lai skolās savlaicīgi būtu nepieciešamie mācību materiāli. Par to, cik dziļa ir šī problēma, uzzināju no pašreizējās ministres Andas Čakšas. Iepriekšējie ministri par šo problēmu, kuras dēļ faktiski būtu jāaptur mācību satura reforma, diemžēl nestāstīja.
Tur, kur skolu tīkls ir sakārtots, pedagogu atalgojums uz kopējā fona ir samērā labs. Bet tur, kur tas tā nav, skolotāji ir ne tikai spiesti braukāt no skolas uz skolu, bet arī viņu alga ir aptuveni uz pusi mazāka nekā tur, kur ir sakārtots skolu tīkls.
Skolas pieder pašvaldībām, un tās piestāda rēķinu valstij, lai tā apmaksā pedagogu algas. No valsts puses esam pateikuši, ka pašreizējais skolu tīkls nav ilgtspējīgs un nav uzturams, jo neesam tik bagāta valsts. Skolu tīkla sakārtošanas process noris, bet tam jābūt raitākam un jānotiek līdz galam. Ja šajā procesā rastos doma, ka vienai daļai vidusskolu ir jānonāk valsts īpašumā, un ja tas patiešām kaut ko uzlabotu, esmu atvērts to izsvērt. Pagaidām neesmu dzirdējis nevienu argumentu, kāpēc tas būtu labāk.
Vai jums nešķiet, ka vajadzētu pasūtīt kādu pētījumu, kā jaunajā realitātē iejutušies slēgto lauku skolu bērni? Vai viņiem ir uzlabojušās sekmes, vai viņi jūtas labāk nekā iepriekš. Neviens nerunā par skolēniem, uzmanības centrā ir un paliek vienīgi nauda.
Piekrītu – diskusijā iztrūkst atbildes uz šo jautājumu. Arodbiedrība nepārtraukti runā par pedagogiem, bet pedagoģijas procesa mērķis un rūpes ir jaunatne. Visi runā, ka mums ir jābūt datos balstītiem lēmumiem, taču hroniski trūkst datu vai – vēl sliktāk – tie ir pretrunīgi. Viens atnāk, uzliek grafikus un stāsta, ka šī ir patiesība. Savukārt otrs ierodas ar citiem grafikiem, kas parāda citu patiesību.
Viens no spilgtākajiem piemēriem ir ēnu ekonomika. Ir viena pētījuma rezultāti, kuri gadiem ilgi apliecina, ka ēnu ekonomika mūsu valstī esot samērā augsta. Vienlaikus Eiropas Komisija ir vērtējusi ēnu ekonomiku Latvijā un konstatējusi, ka tā ir Eiropas vidējā līmenī. Abi stāsti nevar būt patiesi. Vai nu vienam, vai otram dati nav precīzi un tie tiek interpretēti. Divas autoritātes apgalvo divas dažādas lietas.
Jūs esat pārliecināts, ka koalīcijai vajag vienu Valsts prezidenta amata kandidātu. Vai jūs patiešām domājat, ka tas ir reāli?
Politikā faktiski viss ir iespējams. Ja šodien neredz, kā to izdarīt, tad ceļu var atrast vienmēr.
22 °C
