15.7 °C
Godīgi sakot, es tikai tagad uzzināju, ka līdz šim vienmēr priekšvēlēšanu laikā politiskās debates Latvijas sabiedriskajos medijos esot notikušas arī krievu valodā.
Nebūtu sācies šis jampadracis par krievu valodas lietošanu, gatavojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, tā arī turpinātu dzīvot, to nezinot. Domāju, ka ne es tāda vienīgā, kas patērē sabiedrisko radio un televīziju galvenokārt latviešu valodā. Starp citu, Egils Levits arī pamanījās piemest kādu pagali uzvirmojušajās kaislībās, lai gan viņam patiesībā vajadzēja paklusēt, jo tā nu iznāk, ka viņa varas laikā vēlēšanu debates krievu valodā arī notikušas bez mazākajām iebildēm.
Šajā jezgā man svarīgi liekas, lūk, kas. Ja jau reiz Latvijā ar likumu nostiprinātā valsts valoda ir latviešu valoda, tad par ko strīds?
Visam, kas valsts līmenī notiek, ir jānotiek latviešu valodā. Punkts.
Bet, ja Latvijas sabiedrība ir bijusi tik pretimnākoša, ka tiem, kam grūtas galvas, vēl uz kādu laiku piešķirti televīzijas un radio kanāli ar krievu valodas lietojumu, tad arī – par ko strīds? Esam kādam atļāvuši nesaprast latviešu valodu – paši vainīgi. Skaidrs, ka krievu kanālos runā krievu valodā – esam to akceptējuši. Bet vai kāds likums paredz, ka, uzstājoties, piemēram, radio kanālā LR4, latviešu valoda ir aizliegta? Nē taču. Pastāv tulkošanas iespējas. Jautājums varētu būt tikai vienā aspektā – vai savas valsts valodu un arī pašam sevi cienošam politiķim jādebatē ar tiem, kas tai spļauj virsū? Bet tā jau ir katra politiķa izšķiršanās atbilstoši paša vērtību skalai.
Manuprāt, smieklīga ir arī strīdēšanās par to, kas ir debates un kas ir aģitācija.
Debatēt krievu valodā drīkstot, aģitēt nedrīkstot. Gandrīz varētu padomāt, ka pirmsvēlēšanu laikā debates par vēlēšanu tēmu varētu arī nebūt aģitācija.
Kādēļ gan kāds lai piedalītos debatēs, necerot kādu citu saaģitēt balsojumam par pašam vēlamu kandidātu? Nespēju gan iedomāties. Bet mēs strīdamies, pataisot paši sevi par muļķiem. Te mēs gribam dzīt pāri robežai katru, kas neskandē latviešu dainas, te krievu valodas priekšā izklājamies kā vecas lupatu segas. Vai nebūtu pēdējais laiks pašiem saprast, kas mēs esam. Un galvenais – kas gribam būt.
