Jānis Garisons: Putina un Hitlera līdzības ir ļoti uzkrītošas

"Tas, par ko mēs tagad runājam, ir arī daļa no informatīvā kara," saka Ziemeļvalstu noturības organizācijas (CIREN) līdzdibinātājs, bijušais Latvijas Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons.

Viņš atgādina ķīniešu karavadoņa Suņdzi rakstīto, ka lielākā māksla ir iekarot bez ieročiem, un tam šobrīd ir pateicīgs fons, jo ASV prezidenta Donalda Trampa paziņojumi un darbības ir radījušas diezgan lielu satraukumu Eiropā.

ASV prezidenta Donalda Trampa paziņojumam par gatavību vienoties ar Putinu un viceprezidenta Dž. D. Vensa runai Minhenē, šķiet, sekojis diezgan pamatīgs šoks Eiropā. Bet vai tad tieši šāda ASV jaunā politika nebija paredzama un vai tai nebija laikus jāgatavojas?

J. Garisons: Jā, Tramps dara to, ko solīja. Domāju, daudzi cerēja, ka, stājoties amatā, kaut kas mainīsies, vecā kaluma republikāņi – reiganisti – atkal ņems virsroku un ievedīs prezidentu vecajā gultnē. Taču jau tad, kad Tramps sāka formēt kabinetu, bija jūtams, ka tas būs pavisam kas cits… 

Man pašam lielākais šoks ir tas, kā Tramps raksturo Putinu, dēvējot viņu par ļoti veiksmīgu valstsvīru un tamlīdzīgi. Un te man kā vēsturniekam jāatzīst, ka Putina un Hitlera līdzības ir ļoti uzkrītošas.

Daudziem tagad uz lūpām ir Minhenes vārds, atceroties 1938. gada vienošanos, ar kuru Lielbritānija premjera Nevila Čemberlena personā un Francija valdības vadītāja Eduāra Deladjē vārdā ļāva Hitleram sagrābt Čehoslovākijai piederošo Sudetijas apgabalu. Daži jau runā par Jaltu un ietekmes sadali pasaulē pēc Otrā pasaules kara. Taču jums bija kāds neparastāks salīdzinājums – ar ideoloģisko cīņu Eiropā 16. gadsimtā reformācijas laikā. Varbūt tad sāksim ar to.

Klausoties ASV viceprezidenta Dž. D. Vensa runu Minhenē, uzkrītošākais bija tieši šis ideoloģiskais pretnostatījums, kas acīmredzami pārsteidza daudzus tur klātesošos. Pēc būtības Venss tieši pateica, ka ASV ideoloģija tiek mainīta uz kaut ko citu un līdz ar to arī ārpolitika. Ja mēs skatāmies plašāk, tad jāatzīst, ka ASV ārpolitika vienmēr bijusi ļoti ideoloģizēta. Katrai prezidenta administrācijai ir kaut kas, ko tā mēģina virzīt, un sagaida atsaucību arī no citiem. Varbūt ne tik uzstājīgi, kā tagad tas nāk no Trampa, tomēr jūtami. Tā ka es teiktu – pirmkārt te ir ideoloģiskā cīņa, kas man liek atcerēties līdzīgus procesus Eiropā 16. gadsimtā.

Iznāk, ka Eiropai ir divi ceļi, kā palikt tuvai sabiedrotajiem. Pirmais – ļaut, lai pie varas nāk partijas, kas varētu būt simpātiskas Trampam, vadoties no viņa ideoloģiskajām pozīcijām – tādas kā "Alternatīva Vācijai", Lepēnas partija Francijā. Itālijā varbūt var palikt esošā premjere, bet nu apmēram šis virziens. Tas gan būtu jālemj Eiropas vēlētājiem, ne Trampam. Otrs variants – Eiropas pamatstraumes spēki pārskata savu līdzšinējo politisko nostāju un padara to tuvāku Trampa pozīcijām. Tā?

Pašlaik no ASV prezidenta administrācijas puses izskanējis, ka jāpārtrauc politkorektums un cenzēšana, kas daudzās valstīs ir kļuvis par standartu. Tostarp mēģinot izolēt kādus pašreizējai elitei nepieņemamus politiskos spēkus. Pirmā reakcija, saprotams, ir asi iebilst. No otras puses, šīs runas un atklāsmes varētu kalpot kā mudinājums Eiropai paskatīties plašāk. 

Vai Eiropa paliek kā veca tante, kas grib dzīvot mierīgu dzīvi savā it kā lepnajā rajonā, bet nav pamanījusi, ka tas jau ir pārvērties par ne pārāk omulīgu priekšpilsētu? 

Vairs nevar turēt vaļā logus un iztikt bez signalizācijas, tikai cerot, ka onkulis Sems par visu parūpēsies. ASV ir likušas saprast, ka tās var arī aiziet, un tas ir lielākais šoks Eiropas līderiem.

Nav jau tā, ka Eiropas vēlētāji būtu mierā ar to, kas noticis, – īpaši, kas attiecas uz jautājumiem par migrāciju vai pārspīlētajiem klimata mērķiem. Bet iemeslam pārskatīt politiku gan nevajadzētu būt tam, ka ASV kāds tā vēlas. Kad pēc Trampa nāks kāds cits, politiskā mode mainīsies un atkal būs jāpielāgojas?

Tāpēc jau es teicu, ka ASV ārpolitika vienmēr ir bijusi ideoloģizēta, cenšoties tai sekot, var nonākt slazdā. Problēma ir tā, ka ar kreisā liberālisma idejām, kas tāpat lielā mērā nākušas no Amerikas, visām šīm "woke" kustībām un tamlīdzīgi, iepriekšējos gados bija aiziets par tālu. Ja izstiepj gumiju, tā vēlāk ar lielu spēku aizlec pretējā virzienā. Te tas pats ir noticis ideoloģiski, un tagad mēs redzam ļoti radikālu konservatīvismu. Vācu filozofam Hēgelim ir teorija par dialektisko attīstību, kad no divām galējībām nonāk līdz vidusceļam. 

Eiropai būtu jātiecas uz šo līdzsvaru, kas patiesībā nav pretrunā sabiedrības vairākuma uzskatiem, tā nevar visu laiku ļodzīties līdzi politiskajiem vējiem, kas pūš no Amerikas.

Kāpēc labēji konservatīvajām partijām Rietumos tik ļoti simpatizē Krievija jeb, runāsim vēl tiešāk, Putina režīms?

Viens ir tas, ka Krievijai oficiālā līnija ir konservatīvās vērtības. Lai gan, ja paskatāmies apakšā, tur nekā nav, tomēr ārējā čaula ir tāda, uz ko naivi rietumnieki var uzķerties. Otrs – tas, ka Krievija ir piestrādājusi, lai šādas kustības atbalstītu, veidotu ar tām saites. Tās tradīcijas jau nāk vēl no PSRS laika, kad tāpat Rietumos tika meklēti valdošajai varai opozicionāri virzieni.

Taču problēma ir plašāka nekā tikai šī ideoloģiskā pretstāve, Tramps vai Krievijas ietekme. Pašlaik ir diskusija, ka Eiropai jāpalielina aizsardzības izdevumi, vajadzētu tiekties uz pieciem procentiem no IKP. 

Un naudu varbūt pat var atrast, bet kā būs ar sabiedrības gribu aizstāvēt valsti? 

Ja apskatīsimies aptauju datus, kas ir Vācijā, Francijā un citās Rietumeiropas valstīs, redzēsim, ka pilsoņi neuzskata valsts militāru aizstāvēšanu par pašsaprotamu.

Kāda ir attieksme – ja būs karš, tad emigrēs?

Jā, ja tu esi izaudzināts kā pasaules pilsonis, tev nav piederības, šāda attieksme ir loģiska. Tas ir lielākais izaicinājums, kuram es pašreiz īsti neredzu atbildi.

Atgriezīsimies pie salīdzinājuma ar 1938. gada Minheni, kas mūsdienās varētu izskatīties kā piekāpšanās Putinam cerībā, ka viņam ar to pietiks, bet ar lielām aizdomām, ka tā tomēr nebūs. Tikai te jautājums – vai tādā gadījumā par līdzībām ar Minhenes vienošanos nebūtu jārunā, jau sākot ar 2014. un 2015. gadu, kad Obama, Merkele, Olands arī tāpat ļāva Putinam paturēt Krimu un arī daļu Austrumukrainas?

Emocionāli, protams, šīs paralēles gribas vilkt. Taču es īsti nepiekrītu, ka mēs varam runāt par līdzīgu vienošanos kā 1938. gadā Minhenē. Toreiz tur bija ļoti konkrēti noformēts līgums ar teritorijas nodošanu, kas deva skaidru signālu nacistiskajai Vācijai, ka tā var turpināt agresīvās darbības un neviens nepretosies. Ja runā par Ukrainu, tad mums vispirms jāsagaida, kas būs šajās sarunās. 

Pagaidām šķiet, ka Tramps vienkārši grib panākt ātru kara izbeigšanu un, iespējams, neredz tālākas konsekvences.

Tramps noteikti negribētu, ka viņš un ASV šajā procesā sāktu izskatīties vāji. Lai ko viņš runātu, es atstāju cerību, ka te Minhenes nebūs. Kas vēl ir citādi nekā 1938. gadā – tas, ka Eiropa joprojām var iesaistīties. Ja Ukrainā būtu amerikāņu karaspēks, kuru Tramps tagad gatavotos izvest, tad tā būtu pavisam cita situācija. Pašlaik runa ir tikai par militārās palīdzības pārtraukšanu. Lai arī šī palīdzība ir būtiska, tomēr, ja eiropieši ļoti gribētu, viņi varētu to aizvietot. Neskatoties uz to, ka Eiropa pagaidām nav aicināta iesaistīties miera sarunās, eiropieši var ietekmēt šo procesu.

Jānis Garisons: "Man pašam bija iekšējā krīze 2014. gadā, kad Krievija okupēja Krimu un gar mūsu robežu arī bija koncentrēti diezgan lieli spēki. Kas deva pārliecību? Es iestājos Zemessardzē." 

Foto: Dainis Bušmanis / Latvijas Mediji

Un panākt, ka Ukrainas teritorija netiek atdota Krievijai?

Vispirms jāsaprot, vai runa būs par pamieru vai miera līgumu, kur Ukrainai oficiāli būtu jāatsakās no teritorijas, kam tā, visticamāk, nepiekritīs. Ja tiek nofiksēta kaut kāda līnija, mēs vēl nevaram runāt par Ukrainas sadalīšanu. Kas būtu Latvijas interesēs? Pirmkārt, ka lieli Krievijas armijas spēki netiek atvilkti, pat ja Ukrainā ir pamiers. Domāju, ka mums vienlaikus arī būtu jāsāk domāt par dziļāku militāro sadarbību ar Ukrainu, veidojot reģionālas alianses. 

Krievijai būs ļoti grūti plānot kādas militārās aktivitātes šeit, ja viņi sapratīs, ka arī Ukraina var atvērt savu fronti. 

Reģionāli mēs pilnībā varam aizsargāties, ja tajā ir iesaistīta arī Ukraina. Sliktākais būtu, ja viens no līguma noteikumiem būtu samazināt Ukrainas armiju un ja vēlāk Krievijai izdotos panākt, ka Ukrainā tiek izstumta cauri prokremliska valdība. Tas būtu mums vissliktākais variants.

Viena no lietām, kas šķiet īpaši nepatīkama, ka Tramps ne vien cenšas sevi parādīt kā darījumu meistaru, kas var panākt mieru, bet arī tas, ka faktiski viņš runā Kremļa valodā – stāsta, ka kara iemesls ir NATO paplašināšana, vaino Ukrainu par to, ka karš vispār sākās, sauc Zelenski par "diktatoru" un "komiķi". Visi ierastie Kremļa propagandas vēstījumi nāk ārā...

Tam var būt dažādi iemesli, bet Latvijai pirmais jautājums būtu, kā tas ietekmē mūs. Un šī retorika ir nepatīkamāka, jo tā apdraud NATO spēju reaģēt. 

Jebkurā krīzes situācijā būs svarīgs tieši ASV prezidenta lēmums.

Runa ir par NATO līguma piekto pantu?

Jā, un tas būs ASV prezidents, kurš lems, vai nosūtīt spēkus. Tas nebūs Kongress. Trampa retorika nevieš optimismu, tāpēc jāturpina sarunas ar ASV prezidenta administrāciju, jāveic skaidrošana.

Zīmīgākā Kremļa piezīme pēc Trampa un Putina telefonsarunas bija, ka esot jānovērš arī "konflikta cēloņi". Te mēs varam minēt, kas ar to domāts, – Krievijai paklausīga valdība Kijivā? Ukrainas atbruņošana? Vai varbūt atkal tiks celts galdā 2021. gada decembra ultimāts, kas cita starpā paredz visas NATO infrastruktūras izvākšanu no tām valstīm, kas aliansei pievienojušās pēc 1997. gada, tātad arī Baltijas... Te mēs nonākam līdz Jaltas piesaukšanai un ietekmes zonu dalīšanai.

Tas ir diezgan droši, ka Krievija šādu dalīšanu vēlēsies. Tie ir bijuši Putina klusie sapņi par jaunu Jaltu, Eiropas dalīšanu. Ne velti impēriskais filozofs Aleksandrs Dugins jau paspēja publicēt rakstu, ka divas "konservatīvās lielvaras" Krievija un Amerika tagad dalīs Eiropu uz pusēm. 

Krievijas domāšana ir palikusi tādās 19. gadsimta kategorijās. Taču, ja ASV piekrīt kaut kam tādam, tad tās loma un prestižs pasaulē automātiski krītas, tur no varenības vairs nav nekā. 

Ja Tramps uzmet visus līdzšinējos ASV sabiedrotos, tad kurš vairs tāds vēlēsies būt? Tas mainītu visus globālos procesus. Tas būtu jāsaprot arī tam domas virzienam Amerikā, kas uzskata, ka galvenais ir pretstāve ar Ķīnu, – tādā veidā nevar gūt pārsvaru. Ar Krieviju tas pats jau ir noticis iepriekš – tā nespēj neko dot vai garantēt nevienam savam sabiedrotajam. Atcerēsimies, piemēram, Armēniju, kas ļoti paļāvās uz Krievijas atbalstu, bet vajadzīgajā brīdī to nesagaidīja.

Taču jaunu Jaltu varētu simbolizēt, piemēram, tas, ka ASV izvestu savus karavīrus no Eiropas. Tramps to nav apgalvojis, taču runas jau klejo apkārt, piemēram, par to nupat, atsaucoties uz avotiem, rakstīja "Financial Times".

Polijas prezidents Andžejs Duda sacīja, ka viņš esot saņēmis apstiprinājumu tam, ka ASV spēki Polijā – desmit tūkstoši karavīru – tur paliks. Es domāju, ka līdz spēku atvilkšanai nenonāks, jo tas arī būs saistīts ar ASV prestižu. Cita lieta, ka mums pašiem jābūt pietiekami stipriem un gataviem aizstāvēt valsti, lai cerētu, ka arī sabiedrotie nāks palīgā. 

Piemēram, kad palielinājās draudu sajūta, es prasīju Somijas kolēģiem, kā viņi uz to skatās, atbilde bija apmēram tāda – mēs esam pietiekami stipri, lai sadotu tiem, kas nāks... 

Arī mūsu attieksmei vajadzētu būt līdzīgai. Politiskā vide pasaulē vienmēr būs mainīga, taču tam nevajadzētu ietekmēt mūsu pašu gribu aizsargāt valsti.

Somijai ir vēsturisks piemērs – 1939. gads, Ziemas karš. Mums ir cita pieredze – 1940. gads.

Un diemžēl mēs tajā 1940. gada kompleksā joprojām dzīvojam. Pirmkārt, ir jāstiprina mūsu pašu aizsardzības spējas, un tas jādara daudz ātrāk, nekā tas noticis līdz šim. Otrs – ir jādomā par reģionālo militāro saišu stiprināšanu. Tas nenozīmē, ka mums jāatsakās no NATO vai jādibina cita alianse. To visu var darīt NATO ietvaros. Piemēram, Baltijas valstis, ziemeļvalstis, Polija, iespējams – Ukraina, plus Lielbritānija veido ciešāku militāro sadarbību. Tie ir pietiekami lieli spēki, kas var atvairīt jebkurus Krievijas mēģinājumus, un valstis, kas ir vienā reģionā, protams, labāk saprot situāciju nekā tās, kas ir tālāk.

Tagad daudz skan tēzes, ka Eiropai beidzot jāpamostas, jāsāk pašai vairāk domāt par savu drošību. Kā jūs rakstījāt – ja šī situācija netiks uztverta kā pēdējais trauksmes zvans, tad nākamie būs kapu zvani. Bet vai pirmie soļi liecina par pamošanos?

Kaut kādi paziņojumi ir izskanējuši, bet no tiem vēl kaut ko secināt būtu pāragri. Jāņem vērā, ka, piemēram, Vācijā vēl nav izveidota jaunā valdība un tur šobrīd īsti neviens nedrīkst dot solījumus nākamās valdības vārdā. 

No Eiropas puses šobrīd vispirms skaidri jāpasaka, cik tā ir gatava apgādāt Ukrainu ar ieročiem, ja karš turpinās. Otrs, pašu spēju stiprināšana – visu, kas šobrīd Eiropai militāri ir, vajadzētu dubultot.

Kā ar Eiropas armijas ideju?

Tas ir kā reklāmā ar pelmenīšiem – vispirms ēdīsim tavus, tad es ēdīšu savus. Eiropas armija būtu vienkārši cits iepakojums. Nav jau problēma, ka pietrūktu ietvara. Problēma, ka nav pietiekamu spēku. Es parasti ņemu vēstures piemēru. Cik vācu divīzijas 1945. gadā bija Kurzemes katlā? Divdesmit sešas! Cik Vācijai tagad ir divīzijas? Knapi trīs...

Vācija pēc Otrā pasaules kara tika spiesta atteikties no savām militārajām ambīcijām.

Ne gluži. Piecdesmitajos gados sabiedrotie saprata, ka viņiem ir par dārgu uzturēt spēkus, šajā laikā Rietumvācija arī tika uzņemta NATO un sāka būtiski audzēt savus bruņotos spēkus, kas Aukstā kara gados patiesībā bija diezgan ievērojami. Vācijas militāro spēju iznīcināšana ir notikusi pēdējo trīsdesmit gadu laikā.

Parasti šādās neskaidrās situācijās lielāka loma kļūst informatīvajam karam. Ar kāda veida dezinformāciju mums tagad vajadzētu rēķināties, kam pievērst uzmanību?

Tas, par ko mēs tagad runājam, ir arī daļa no informatīvā kara. Viss, kas tiek kultivēts – sākot ar ASV spēku izvešanu no Eiropas, par nodevību, par Minheni un Jaltu –, tur varbūt ir daļa patiesības, bet daļa ir apzināta dezinformācijas kampaņa, kuras mērķis ir vairot sabiedrības neuzticību un radīt paniku. 

Tas, ko es jūtu no sarunām ar cilvēkiem, šī neskaidrība un satraukums ir ļoti liels. Tas acīmredzot tikai pieaugs, un tiks izdomāti dažādi jauni stāsti. Visi šie virzieni par nodevību tiks attīstīti pilnā sparā. 

Tas nav nekas jauns. Ķīniešu karavadonis un militārais teorētiķis Suņdzi piektajā gadsimtā pirms Kristus rakstīja, ka lielākā māksla ir iekarot bez ieročiem. Kā to izdarīt? Vienkārši – izskalot smadzenes. Tas ir informatīvais karš! Tajā brīdī, kad sabiedrība vairs netic un ir gatava padoties, tas ir lielākais drauds. Tas mums ir vēl viens uzdevums – domāt par komunikāciju, kas iedrošina sabiedrību, vairo tās pārliecību. Ne tikai cīnīties ar dezinformāciju, bet arī veidot noturību.

Man pašam bija iekšējā krīze 2014. gadā, kad Krievija okupēja Krimu un gar mūsu robežu arī bija koncentrēti diezgan lieli spēki. Kas deva pārliecību? Es iestājos Zemessardzē.

Kremļa propagandas galvenais vēstījums būs, ka Krievija ir uzvarējusi?

Jā. Tos virzienus jau mēs redzam – jūs esat nodoti, cīnīties nav jēgas, jūs esat Krievijas ietekmē, Ukrainas drīz nebūs... Varam nešaubīties, ka tas tagad skanēs ļoti daudz.

Par hibrīdkara paņēmieniem runājot. Zelenskis brīdinājis par iespējamu Krievijas karaspēka pārvietošanu uz Baltkrieviju, it kā militārās mācības. Runa acīmredzot varētu būt par mums labi zināmo "Zapad", kas gan kara dēļ pēdējos gados nav noticis. Bet, ja karadarbība Ukrainā tiek samazināta, tad var atsākt, un tad tiešā Latvijas, Lietuvas un Polijas robežas tuvumā būtu pulcēti lieli Krievijas armijas spēki. Ko šādā situācijā darīt?

Militārās mācības vienmēr ir risks, jo tajā brīdī bruņotie spēki ir augstā kaujas gatavībā. Jau pirms vairākiem gadiem, saprotot šo risku, arī mūsu militārās mācības "Namejs" tika pārceltas uz to pašu periodu, lai arī mūsu spēki būtu gatavībā. 

Negribu raustīt velnu aiz astes, viss ir iespējams, un nav ne runas par to, ka mums nebūtu jāgatavojas šādiem scenārijiem, taču jāsaprot arī, ka Ukraina spēlē savu spēli. 

Ukrainai tagad ir jāsaka – ja Eiropa piekritīs izbeigt karu ar sliktiem nosacījumiem, tad jūs būsiet nākamie. Es būtu skeptiskāks pret šādu iespēju, jo Krievijas armija šobrīd nav tāda, kas būtu spējīga veikt uzbrukumu pat Baltijas valstīm, un mūsu robeža ir diezgan sarežģīta, it īpaši, ja tā tiek nostiprināta. Nevajag panikot!

Ideoloģiskās cīņas

Foto: Wikipedia.org

No Jāņa Garisona ieraksta "Facebook": "Mēs ieejam attīstības posmā, ko varētu zināmās līdzībās salīdzināt ar ideoloģisko cīņu Eiropā 16. gadsimtā reformācijas laikā. Un te es nedomāju kā cīņu par Svēto Rakstu interpretāciju, bet gan vairāk kā cīņu starp dažādām ideoloģijām un ar sistēmu, kas kļūst bremzējoša un netaisnīga pret sabiedrības vairākumu. Vensa uzstāšanās Minhenē galvenais vēstījums bija, ka ASV jaunā administrācija uzskata, ka eksistējošais politkorektums, neomarksistiskā ideoloģija un ieviestās anomālijas dzimumu jautājumos ir kā vārda brīvības ierobežojums. 

Vēl vairāk, es Vensa runu interpretētu arī tā, ka ASV jaunā administrācija visādi iesaistīsies Eiropā, atbalstot labējās Eiropas partijas, kas ideoloģiski tuvas Trampa ideoloģijai. 

Te nu gan jāsaka, ka diez vai var noliegt, ka labējo partiju apkarošana un pat vēršanās pret leģitīmi ievēlētām labējām valdībām Eiropas Savienībā ir kļuvusi par normu, jau sākot no 2000. gada, kad Austrijā tika ievēlēta Haidera Brīvības partija. Nemaz nerunājot par cenzūru attiecībā uz migrāciju, dzimumu jautājumiem utt. Vienlaicīgi arī jāatzīst, ka liela daļa no šīm neomarksistiskām idejām radās tieši ASV, kur ieguva arī visekstrēmākos izpildījumus, ieskaitot pasniedzēju atlaišanu par nepariezu domu paušanu, pieminekļu nojaukšanu utt. (..) Pirmkārt, ja šī ideoloģiskā cīņa pāraugs jau praktiskā izpildījumā, tas nozīmēs, ka ASV var sākt atbalstīt Eiropas labējās partijas praktiski, t. sk. ar lieliem sociālo tīklu resursiem. Es ne velti mēģināju vilkt paralēles ar reformāciju, kuras laikā sākās iekšējās cīņas un kari Eiropā. Šis periods beidzās ar Vestfāles mieru 1648. gadā, pēc kura nostiprinājās nacionālās valstis un saruka Vatikāna jeb Svētās Romas Impērijas ietekme. Nedomāju, ka mēs šoreiz nonāksim līdz iekšējiem kariem, taču tas visdrīzāk atnesīs pastiprinātas iekšējās cīņas, nestabilitāti un turbulenci."

Trampa izteikumi, kas saskan ar Kremļa propagandas vēstījumiem

Foto: ZUMA Press/Scanpix

• "Es uzskatu, ka tas ir iemesls, kāpēc sākās karš, – jo Baidens izgāja un teica, ka viņi [Ukraina] varētu pievienoties NATO. Viņam to nevajadzēja teikt. Tiklīdz viņš to pateica, es nodomāju, zini ko? Jums tagad būs karš. Un man bija taisnība par to."
• "Jums [Ukrainai] nekad nevajadzēja to sākt. Jūs būtu varējuši noslēgt darījumu [ar Krieviju]."
• "Mums ir situācija, ka mums Ukrainā nav bijušas vēlēšanas, jo tur ir ieviests karastāvoklis. (..) Ukrainas līderis, man nepatīk to teikt, taču viņa atbalsta reitings ir 4%."
• "Diktatoram bez vēlēšanām Zelenskim būtu labāk rīkoties ātri, citādi viņam vairs nebūs valsts."
• "Iedomājieties, ka pieticīgi veiksmīgs komiķis Volodimirs Zelenskis pārliecināja Amerikas Savienotās Valstis tērēt 350 miljardus dolāru, lai uzsāktu karu, kurā nevarēja uzvarēt, kas nemaz nebija jāsāk. Karš, ko viņš bez ASV un "TRUMP" nekad nespēs atrisināt."

KONTEKSTS

2022. gada 24. februārī Krievijas diktators Vladimirs Putins deva pavēli iebrukt Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija pierādījumu. Starptautiskā krimināltiesa (SKT) 2023. gada martā izdeva Putina aresta orderi par nelikumīgu ukraiņu bērnu deportāciju no okupētajām teritorijām Ukrainā. 

Ukrainas atbalstītāji nezaudē ticību, ka ukraiņi vēl ir ceļā uz uzvaru un agri vai vēlu Krievijas okupantu armijai nāksies atkāpties no Ukrainas zemes.

Foto: AFP/Scanpix / Latvijas Mediji

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.