11.1 °C
Latvijas basketbola izlase šonedēļ dodas savā lielajā ekspedīcijā – vispirms uz treniņiem un divām pārbaudes spēlēm Taivānā, tālāk uz Indonēziju, kur gaida debija Pasaules kausā. Vēl pirms gada Kristaps Porziņģis minēja, ka Latvija arī uz lielās skatuves var domāt par medaļām, uz to ir jātiecas. Dāvis Bertāns tik augstu latiņu uzliek arī tagad.
Dzīves ieviestās korekcijas gan neraisa lielu optimismu. Iespējams, Latvijas basketbols savu veiksmes kausu iztukšojis izcilajā kvalifikācijas ciklā, iespējams, augstāki spēki tā atdara par īpatnējām basketbola priekšstāvju izvēlēm sēdēt pie viena galda ar oligarhiem, korumpantiem un tautas naidniekiem, bet fakts paliek fakts – nopietnas traumas jau sezonas laikā pārvilka krustu mūsu līderu Riharda Lomaža un Jāņa Strēlnieka iespējām spēlēt Džakartā. Iesākoties nometnei, lazaretē iekļuva Kristaps un Dāvis – abi mūsu Nacionālās basketbola asociācijas pārstāvji, tāpat veselības likstas skāra tur uzspēlējušos Rodionu Kurucu un Anžeju Pasečņiku, kā arī līgas pierakstos bijušo Jāni Timmu.
Galīgais izlases sastāvs kļūs skaidrs neilgi pirms čempionāta sākuma (25. augustā). Taču jācitē klasiķis – draugi, nav labi. Kristapa situācija ļoti nepateicīga, jo prātā jāpatur arī savi darba devēji Bostonas "Celtics", kas liepājnieku paņēma kā trūkstošo puzles gabalu cīņā par čempiona titulu. Līdz ar to vajadzīgs pilnībā vesels Kristaps. Zinot viņa traumu vēsturi, klubs noteikti formāli un neformāli lika aiz auss padomāt divreiz, vai tiešām vajag pārstāvēt nacionālo komandu. Bostonā fanu kustība pret saviem varoņiem ir prasīga, nesaudzīga, tur daudziem uz mēles salīdzinājums ar itāli Danilo Galināri, kurš pērnvasar tieši valstsvienības rindās sarāva ceļgala krusteniskās saites un visu sezonu noraudzījās no tribīnēm. Kristapam un viņa padomdevēju lokam jāizsver daudzi faktori un jāspēj nolavierēt pa naža asmeni. Svarīgākais gan, ka Porziņģis pats gribot spēlēt nacionālajā komandā.
Ņemot vērā neapskaužamo lazaretes situāciju, pēc pārbaudes spēles vaicāju Latvijas izlases galvenajam trenerim Lukam Banki, vai viņa noskaņojumu var raksturot ar attēlu uz mana T krekla – roka no haizivs mutes rāda, ka viss ir kārtībā, un vēl uzraksts – optimists. Banki analoģiju saprata, atbildēja, ka nejūtas kā haizivs upuris, viņš strādājot ar spēlētājiem, kas sevi pierādīja jau kvalifikācijas ciklā (Latvijai labākā bilance Eiropas zonā!) un gatavojas lēkt okeānā, lai cīnītos ar haizivīm – Franciju, Kanādu. Iekavās paturam Libānu.
Latviju par haizivīm neviens neuzskata. Tad kas mēs varētu būt? Piraijas! Mazas, bet niknas, vienotas, ar iekodētiem refleksiem.
Vai ar to būs gana, lai grupā iekļūtu divniekā? Pārsteigumi notiek, taču svarīgi atminēties, ka basketbolā tos sarūpēt sarežģītāk nekā hokejā un futbolā.
Šī Latvijas izlases nometne ir nepateicīga mediju pārstāvjiem – treniņos netiekam ielaisti, individuālo interviju sniegšana tiek akceptēta vien atsevišķos gadījumos. Vienīgā saskarsme ar spēlētājiem – dažu minūšu sarunas pēc pārbaudes spēlēm. Ja šādu siltumnīcas apstākļu radīšana komandai nāks par labu, pēc turnīra neviens ierobežojumus neatminēsies. Ja komanda izgāzīsies, kritikas bultas varēs raidīt arī komunikācijas virzienā.
Vaicāts par saspēles vadītājam Artūram Žagaram veltīto kritiku, Luka Banki norādīja – ja viņš nevar izturēt trenera spiedienu, tad kā gan tiks galā ar spēcīgo sāncenšu presingu laukumā? Līdzīgas paralēles var vilkt ar sportistu un žurnālistu darbu – ja pāris interviju spēlētāju nomoka un novērš no fokusa, vai tiešām viņš ir gatavs Pasaules kausa izaicinājumam?
