15.3 °C
Viss notiek tikai tā, kā tas notiek, un neko tur mainīt nevar. Riharda Vāgnera operas "Zīgfrīds" koncertuzvedums Cēsu koncertzālē 2023. gada 29. jūlijā, kas sekojis Vāgnera operas "Tristans un Izolde" atskaņojumam tādos pašos ietvaros un koncepcijā pagājušajā gadā, – šāds ir publikas ieguvums no Cēsu Mākslas festivāla, paturot prātā arī citus uzvedumus, lielkoncertus, lielnotikumus vēl senākā pagātnē.
Arī šogad daudzi gaidīja koncertatskaņojumu, kam bija visas cerības kļūt par vienu no 2023. gada centrālajiem muzikālajiem pasākumiem, un arī šogad šīs cerības piepildījās.
Ieguldīts grandiozs darbs (Vilhelma Furtvenglera 1953. gada interpretācijas tīrā hronometrāža ir četras stundas un astoņas minūtes, Zubina Mehtas 2008. gada lasījums ir vēl par astoņām minūtēm ilgāks), un kvalitāte neatpalika, tādēļ pirmie secinājumi ir tādi paši kā 2022. gada Cēsu Mākslas festivālā – tā bija iespēja jaunā, aktuālā versijā piedzīvot vienu no augstākajām Rietumu kultūras virsotnēm.
Par tepat Latvijā definētu atskaites punktu Vāgnera daiļrades uztverē un izpratnē neapšaubāmi saucams režisora Viestura Kairiša un viņa domubiedru veiktais tetraloģijas "Nībelunga gredzens" iestudējums, kas noslēdzās 2013. gada Rīgas Operas festivālā. Dažādu iemeslu dēļ (galvenokārt finansiālu, bet ne tikai) īsta turpinājuma tā arī nav bijis – Kairišs pēc tam atgriezās vienīgi pie "Klīstošā holandieša", Alvis Hermanis "Parsifālu" iestudējis tikai ārzemēs, Vladislavs Nastavševs radošo darbību ir pārtraucis, bet "Tristana un Izoldes" vai "Nirnbergas meistardziedoņu" inscenējumiem uz operas skatuves vēl aizvien nav uzrunāts neviens gados jaunāks režisors vai ārzemju slavenība. Tā nu pagaidām ir klātesošas tikai atmiņas par "Zīgfrīdu" Latvijas Nacionālajā operā, toties tās izrādījās visnotaļ zīmīgas, jo arī
Cēsīs izdarīts ļoti daudz, lai publika arī kā skatītāji varētu uztvert Vāgnera muzikālās drāmas vēstījumu, jo atklājās, ka šis vēstījums joprojām palicis laikmetīgs.
Acīmredzot "Nībelunga gredzena" stāsts ir piemērots visiem laikiem.
"Tristana un Izoldes" koncertuzvedumā Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri vadīja Andris Poga. Tagad "Zīgfrīda" muzikālo partitūru diriģēja orķestra jaunais mākslinieciskais vadītājs Tarmo Peltokoski. Neizbēgami salīdzinot abus lasījumus, jāteic, ka tik izvērstā opusā panākt balansu starp noslīpētu racionalitāti un emocionālu aizrautību ir ideālam pielīdzināms uzdevums (bet ideāls pat dzīvē nekad netiek sasniegts, kur nu vēl mākslā), taču orķestra veikums priecēja Andra Pogas laikā un priecē arī tagad. Tarmo Peltokoski interpretācija daudzkārt aizrāva ar jūtu impulsivitāti un spriegumu, diriģents prata piešķirt monumentālajām mūzikas struktūrām dramaturģiskās arhitektonikas pārredzamību un loģiku, viņš spēja arī iedvesmot orķestri, un tādēļ atskaņojuma gaitā tika gūti tādi panākumi pūšaminstrumentu spēles saliedējumā, tādēļ visa orķestra spēle saistīja ar plūstošu enerģiju un krāsu niansēm.
Otra būtiska vērtība –
solistu ansamblis. "Nībelunga gredzena" iedzīvinājumā nepaslīd garām vērojums, ka "Zīgfrīds" pamatā ir "vīriešu opera", ka šis darbs ataino vīriešu kaislības, sadursmes un postu.
Taču Vāgnera dievišķajos garumos pienācīgs hronometrāžas laiks atradies arī Brinnhildes atmodai un Brinnhildes dziedājumam, un te nu lieliska ir Vida Miknevičūte – tieši Brinnhildes un Zīgfrīda duets bija viens no saskanīgākajiem triju cēlienu uzveduma laikā, tieši lietuviešu soprāna balss veidoja viskrāšņāko kontrastu ar tenoru, basu, baritonu balsīm. Kristīne Gailīte Mežaputna tēlā zināma jau no iepriekšminētajām "Nībelunga gredzena" izrādēm, un viņa arī šoreiz uzrunāja ar vokālu skaistumu un vitalitāti, bet Annas Larsones kontralts Erdas tēlā atspoguļoja izteiksmīgus krāstoņus pavisam citā diapazonā.
Vīriešu balsīs viens no kolorītākajiem pretstatiem – varoņtenors Mihaels Veiniuss Zīgfrīda lomā un raksturtenors Andreass Konrāds kā nībelungs Mīme. Viņu sadarbībā arī atklājās visaptverošs emocionālais spektrs – naivitāte, aizkaitinājums, sirsnība, bezbailīgums Zīgfrīda dziedājumā, piecdesmit gļēvulības, nodevības un senilitātes nokrāsas Mīmes lomā; klāt arī Votāna tēla patiesi daudzpusīgā interpretācija izcilā vācu basbaritona Olivera Cvarga sniegumā; klāt vēl teicami vokālie lasījumi Armandam Siliņam kā Alberiham un Timo Rīhonenam kā Fafneram. Īsi sakot,
te bija gan dziļa nopietnība, gan ironijas un groteskas klātbūtne, un visu šo īpašību apvienojums ļāva solistu veikumam sekot līdzi ar neatslābstošu interesi.
Kas vieno abus koncertuzvedumus – "Tristanu un Izoldi" 2022. gadā ar "Zīgfrīdu" 2023. gadā? Vispirms nešaubīgi uztverami inscenējuma elementi – tiesa, videomākslinieka Aleksandra Lobanova atgriešanās pie iepriekšējo tēlu un ideju rakursiem, lai arī vizuāli tieša un pamatota, tomēr neatstāja iespaidu par pilnvērtīgu profesionalitāti, toties solistu priekšnesumā, viņiem piešķirtajos kostīmos un scenogrāfiskajā kopainā bija viss nepieciešamais – tēlu attiecības, raksturu atklāsmes, dramaturģiskā virzība. Galvenā atziņa tomēr meklējama divu vēlīnu Vāgnera operu salīdzinājumā – abu skatuves darbu konceptuālās ieceres ir pesimistiskas, abu opusu centrā ir ideja par fatālismu, cerību iziršanu un vispārēju bojāeju. Votāna spriedums ir nesaudzīgs: "Viss notiek tikai tā, kā tas notiek, un neko tur mainīt nevar", un, operas fināla ainā klausoties Zīgfrīda un Brinnhildes izdziedātās frāzes par dievu mijkrēsli un nāves smiekliem, publika jau iepriekš zina, ar ko tas viss beigsies tetraloģijas ceturtajā daļā. Pāri paliek ģēnija radīta mūzika. Un cerība, ka šis bezgalīgais pasaules riņķojums no dzimšanas uz iznīcību kādreiz tomēr tiks pārtraukts augstākā piepildījumā.
