15.3 °C
Pēc lielākajiem sadziedāšanās svētkiem un izmargotajiem deju rakstiem vasara atgādina par kultūras Bārbiju, bēgļiem uz robežas, festivālu laiku, koncertzālēm dabā, rakstnieces Ingas Ābeles pierakstīto un sakārtoto "Lidijas ziediņi" – Lidijas Lasmanes atziņu grāmatu, ko izdevusi "Dienas Grāmata".
Kultūras kontekstā notikumi uzplaiksnī un pazūd, reizēm kāds ziediņš ietver sevī vēsturisko notikumu gaitu, spilgtina pilsētu un novadu krāsas, tās īpaši nereklamējot.
Augustā notiek Dienvidkurzemes festivāls "Rimbenieks 2023". Šogad tie ir desmit koncerti, ko bez maksas piedāvā noklausīties Liepājas Simfoniskais orķestris, tie ir mūziķu veidoti ansambļi, to pieaicinātie solisti, kuri muzicē un uzbur vasaras vakariem īpašu noskaņu dievnamos, muižu parkos, zvejnieku sētās un kultūras centros. Kaut kas no savulaik aristokrātiskās vides atmodina vēlmi iztaisnot plecus.
Palūkoties apkārt. Ēvalds Rimbenieks pirms 100 gadiem bija Liepājas operas, Tautas konservatorijas un Mākslas skolas dibinātājs, Liepājas Filharmonijas atjaunotājs, baptistu mācītājs, ilggadējs Liepājas pilsētas mērs. Vasaras koncertos mūziķi cildina ne tikai cilvēka garu: tā ir augusta himna pasaules mūzikas šedevru radītājiem.
Katrai apdzīvotai vietai ir vēsturiskā atmiņa, kultūras mantojums, ko aizsākuši vākt un apzināt vietējie ļaudis, bet vēlāk nīdējuši naidīgi cilvēki, kuriem ar Latviju maz sakara.
Tieši tāpat, kā šobrīd iznīcina Ukrainas kultūru un tautu, garajos okupācijas gados aizauguši savulaik brīvās Latvijas laikā būvētie ēku pamati, kā arī vietas, kas liecina par vardarbību pret tiem, kurus izsūtīja svešumā. Tomēr spilgtu personību pat tālas pagātnes veikums ir daļa no šodienas. Domājot par cilvēka veikumu, jābūt lielam naida lādiņam, lai pārveidotu ne tikai vietu, bet lauztu un nīcinātu tautas garu kopumā.
Liekties, ļaut pazemot sevi, ģimeni, mājvietu, valodu un valsti, likt melot, pazemoties un ignorēt vēsturi, pārrakstīt faktus, noliegt savu identitāti. Kārtējo reizi sastopoties ar klaji naidīgo attieksmi, dzirdot, ar kādu naidu izrunā vārdu "nacists", tā paužot klaju nepatiku pret latviski runājošu personu, vēstures rīboņa savijas ar pakalpīgu latviešu valodas noniecināšanu, kultūras slānī iemīcītu samierināšanos, kā ir, tā ir. Atjaunot vai pazaudēt cieņu var dažādi – aizbraucot un pametot visu vai ļaujot katrai vēja pūsmai notriekt pa akmenim no laika sagrauztajām ēkas drupām, aprakt valodu un aizmirst. Protams, tāpat runās, kā runāts gadu gadiem, ignorēs latviski runājošo sabiedrības daļu, piespiedīs atbildēt krieviski. Tāpēc atcerei: 1991. gada 21. augustā Latvijas Republikas Augstākā padome, 111 deputātiem balsojot "par" un 13 – "pret", pieņēma konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu". Augusts atgādina, ka kaut kur līdzās tepat skaļi dārdina Krievijas himnu un gaužas par latviešu valodas eksāmenu, ko esot neiespējami nokārtot.
Kāds taču iepotē naidu pret cilvēkiem, kuriem šeit izsenis, kopš valsts pirmsākumiem, ir tapušas dzimtas mājas un daudzu gadu garumā atņemts viss.
Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs ir paudis savu nostāju par vēstures priekšmeta mācīšanas nepieciešamību skolās. Šobrīd latviešu valoda jāatgūst tās krāsainībā, vēstures mācību priekšmets jāliek pamatā taisnīgumam. Tā ir nepieciešamība kontekstā ar skolu reformu un zināšanu apguvi valsts valodā.
Latvija ir kā milzīga laiva, kurā katrs aira vēziens atgādina, cik smalks un sāpīgi trausls mēdz būt klusums, līdz kādai pakāpei cilvēks pats pakāpjas garīguma kalnā vai ļauj ritēt visam pēc inerces. Kā ir, tā ir – tas šobrīd neder. Augusts atgādina par smalkām vibrācijām un brutālu spēku visapkārt.
Liepāja 2027. gadā kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu, un Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs piekritis būt patrons, uzņemoties gan godu, gan atbildību par Kurzemes un Latvijas atpazīstamību un valsts tēla popularizēšanu pasaulē. Lai tā notiktu, ir jābūt latviešu valodas lietojumam kā iekšējai nepieciešamībai, drošībai par sevi, par robežu, par piekļuvi pasaulei, lai to neaizvērtu skaļi rējēji no malas. Kurzemē saglabātais kultūras mantojums ir senie apvidvārdi, savdabīgā arhitektūra un cilvēku vēlme saglabāt identitāti. Nav ideālu cilvēku, un nav ideālas valsts, taču radīt katram sevī valsti nav neiespējami.
