12 °C
No 4. aprīļa kinoteātros visā Latvijā sāk demonstrēt studijā "Mistrus Media" veidoto režisora Dāvja Sīmaņa jauno filmu "Marijas klusums". Vēsturiskā filma par slavenās aktrises Marijas Leiko pēdējiem dzīves gadiem pasaules pirmizrādi piedzīvoja 74. starptautiskajā Berlīnes kinofestivālā un tur saņēma Ekumeniskās žūrijas balvu. Filmā galveno – Marijas – lomu atveido aktrise Olga Šepicka-Slapjuma.
Īsi pirms Lieldienām "Kultūrzīmēm" bija ekskluzīva iespēja sarunāties ar aktrisi, kura pēdējos gados izvēlējusies dzīvot gluži kā gājputns – vasarā Latvijā un ziemā – siltajās zemēs.
– Par jūsu radošo darbu dzirdēts maz, lūdzu, pastāstiet par to!
O. Šepicka-Slapjuma: – Reiz strādāju Rīgas Jaunatnes teātrī, esmu režisora Ādolfa Šapiro skolniece, viņa kursos iestājos uzreiz pēc skolas, toreiz biju pati mazākā, jaunākā, man bija vien 16 gadi. Pēc tam mani uzaicināja strādāt teātrī, no kursiem Šapiro teātrī paņēma vien divas aktrises. Mana diplomdarba izrāde bija "Buratīno Brīnumzemē", tur spēlēju Lapsu Alisi, vēlāk spēlēju ebreju meiteni Rozi izrādē "Rīt bija karš", spēlēju arī "Mauglī", turklāt – gan krievu, gan latviešu iestudējumā; lielākoties man bija nozīmīgas lomas. Jaunatnes teātrī strādāju līdz pat tā slēgšanai 1992. gadā.
Pēc tam kopā ar režisoru (Viktoru) Rozovu tagadējā Rīgas Jaunā teātra telpās sākām veidot neatkarīgus projektus, finansiāli palīdzēja mans vīrs, es biju aktrise un izrāžu producente. Taču, kad Alvis Hermanis atklāja savu teātri, no ēkas nācās aiziet un pārcēlāmies uz Operetes teātra telpām. Tur izveidojām divas trupas – latviešu un krievu, bez sava teātra taču bija palikuši arī latviešu aktieri. Kopā iestudējām, piemēram, "Smaragda pilsētas burvi", taču ēku bija pārpircis kāds biznesmenis un pēc diviem iestudējumiem mūs palūdza aiziet arī no tās, tur vēlāk izveidoja klubu. Toreiz bija sajūta, ka ap mums viss brūk.
Vienlaikus tomēr sapratu, ka manam liktenim jābūt citādam, nevar taču būt, ka visur, kur vien eju, aizveras durvis. Tā pēc laika mani uzaicināja Krievu teātris (tagadējais Mihaila Čehova Rīgas krievu teātris. – Red.), tolaik iestudēja Raimonda Paula "Māsu Keriju" un viņiem bija vajadzīga dejojoša aktrise. Tur paliku strādāt piecus gadus, spēlēju arī galvenās lomas, tomēr emocionāli nejutos labi, visu laiku paliku kā svešiniece, jo visi pārējie aktieri strādāja štatā, bet man bija tikai līgums. Toreiz pat skaidri pateica, ka vispirms lomas dalīs saviem aktieriem, bet man kas tikšot tikai tad, ja paliks pāri. Šī bija grūta situācija, tāpēc no teātra šķīros un nolēmu izveidot izrādi, ar kuru vēlējos atvadīties no radošās dzīves.
Tas bija laiks, kad vairākumu neatkarīgo teātru izrāžu iestudēja pagrabos, tāpēc nolēmu, ka savu projektu veidošu pilsētas visskaistākajā vietā, viesnīcas "Latvija" 26. stāvā. Izvēlējos Pjotra Glagiļina lugu "Cits cilvēks" par sievietes un vīrieša attiecībām. Iestudējumu izlēmu veidot tieši tādu, kādu to vēlos pati: aizgāju uz Mākslas akadēmiju, sarunāju brīnišķīgus jaunus māksliniekus, jaunu režisoru ieteica no Pēterburgas. Tad sāku meklēt spēles partneri un izvēlējos Aleksu Dubasu no "Radio SWH+", jo vairs negribēju strādāt ar aktieriem, vēlējos sastrādāties ar teātra "nebojātu" radošu personību.
Tad pēkšņi Alekss mani uzaicināja strādāt "Radio SWH+", jautājot, vai varētu palīdzēt, jo programmā "Rozigriš" ("Izjokošana") esot vajadzīga sievietes balss. Sākumā atrunājos, ka esmu nopietna dramatiskā aktrise, kā gan varu strādāt tādā programmā? Rezultātā ar pseidonīmu Olga Berezovskaja nostrādāju radio 13 gadus, klausītāji programmu ļoti mīlēja.
2015. gadā to slēdzām un nolēmu, ka tagad dzīvošu laimīgi: vairs nestrādāšu profesijā, būšu sieva un māte, dzīvē ieinteresēts vienkāršs cilvēks. Nolēmu paskatīties, kāda ir dzīve, ja neesi ne no viena atkarīgs. Un tā tas turpinās līdz pat šai dienai.
– Bet vai tad šādā gadījumā neesat atkarīga no vīra?
– Jā, protams. Drīz jau būs 39 gadi, kopš esam kopā. Mans vīrs ir salonu "Maija" īpašnieks, un viņš man dod pilnīgu brīvību. Sāku nodarboties ar to, kas man patīk, jau sen biju vēlējusies iemācīties zīmēt, darīju to pie mākslinieka, uzsāku individuālas vokālās nodarbības, nodarbojos ar golfu.
Sākām ceļot, ziemās tagad dzīvojam Taizemē, bet esam bijuši arī Austrālijā, Jaunzēlandē, Japānā, Kambodžā un citās vietās, nesen atlidojām no Honkongas.
Piedalījos arī Jevgēņija Paškēviča projektos, spēlēju "Golfa straumē zem ledus kalna". Esam pazīstami jau sen, 1989. gadā viņš uzņēma "Cilvēka dienas", tā bija pati pirmā filma, kurā filmējos. Toreiz filmas operators bija režisora Dāvja Sīmaņa tēvs Dāvis Sīmanis seniors, un režisors teica, ka mani atceroties. Savukārt "Marijas klusuma" galvenais operators Andrejs Rudzāts bijis Dāvja Sīmaņa students, tādējādi mūsu trijotnes – Dāvja, Andreja un mana – mūsdienu tikšanās ir itin kā atsauce pagātnei, tagad atkal pat filmējām Spilvē, turpat, kur toreiz.
