Pasaulē ik gadu izzūd 4,7 miljoni hektāru meži. Kā vides tehnoloģijas var palīdzēt tos atjaunot?

Arvien pieaugošs CO2 izmešu apjoms un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās ir daži no mūsdienu klimata pārmaiņu vēstnešiem, kas rada bažas par veselīgas vides saglabāšanas iespējām nākamajām paaudzēm. Kaut gan valdības daudzviet pasaulē jau pieņēmušas regulas un direktīvas seku mazināšanai, dažkārt tās mēdz būt neefektīvas un prasa sabiedrības iesaisti un paradumu maiņu. Taču ir vēl kāds risinājums, kas pamazām iemanto aizvien lielāku atpazīstamību un veicina inovāciju attīstību šajā jomā, - vides tehnoloģijas.

Dati par cilvēces ietekmi uz vidi liecina, ka pēdējo 50 gadu laikā esam zaudējuši 69% savvaļas dzīvnieku populāciju un kopš 2010. gada ik gadu vidēji izzuduši arī 4,7 miljoni hektāru meža platību. Taču vienlaikus pieaug arī to uzņēmēju un nozares zinātnieku skaits, kuri meklē jaunus risinājumus gan esošo, gan nākotnes izaicinājumu pārvarēšanai. Viens no šiem risinājumiem ir vides tehnoloģijas, kas palīdz aizsargāt un atjaunot dabisko vidi, apvienojot zināšanas un rīkus bioloģijas, programmēšanas, botānikas, genomikas, mežsaimniecības un datu zinātnes jomā. Lai gan šīs nozares ir savstarpēji atšķirīgas, tās apvienojot, tiek veicinātas nozīmīgas inovācijas vides aizsardzības un atjaunošanas jomā - sākot no lauksaimniecībā izdalīto siltumnīcefekta gāzu (SEG) daudzuma samazināšanas līdz oglekļa uzkrājumu palielināšanai okeānos.

Satelīttehnoloģiju monitorings un dronu izmantošana apmežošanai ir tikai daži no zināmākajiem vides tehnoloģiju piemēriem. 

Tāpat tiek radītas arī atvērtā koda programmatūras, lai uzlabotu precizitāti un samazinātu sistēmas izstrādes izmaksas dažādu zemes izmantošanas veidu radīto emisiju mērīšanai, kā arī izmantotas mašīnmācīšanās sniegtās priekšrocības mežu atjaunošanai un savienošanai ar oglekļa tirgiem.

Protams, neiztikt arī bez šķēršļiem - ja datu pasaulē uz bitiem un baitiem balstītas problēmas nereti iespējams atrisināt ar loģikas palīdzību, dabas pasaule ir pakļauta sarežģītai dzīvo radību mijiedarbībai. Jo vairāk uzzinām par dabu, jo skaidrāks kļūst viens - patiesībā neko daudz par to nezinām. 

Piemēram, šodien, izmantojot sensorus un satelītattēlus, no attāluma iespējams novērot, kā mežā kāds stāds izaug par jaunu koku. 

Pēc tam šos datus var izmantot, lai modelētu šī koka ietekmi uz apkārtējiem kokiem un no tā izrietošo meža tipu. Taču vēl aizvien nav iespējams precīzi izmērīt vai uzzināt, kā koki savā starpā sazinās vai kā tie var izmantot savas simbiotiskās attiecības, lai ietekmētu klimatiskos apstākļus.

Jāatzīmē, ka mežam ir īpaša loma cīņā ar klimata pārmaiņu radītajiem izaicinājumiem. Nepelnīti bieži to uzskata tikai par peļņas ieguves avotu, kaut gan patiesībā tā potenciāls ir daudz lielāks - kopā ar augsnē sastopamo oglekli mežs veido dabiskās ekosistēmas, kas palīdz mazināt fosilo kurināmo negatīvo ietekmi, gadā absorbējot aptuveni 2,2 gigatonnas CO2 (globālais CO2 emisiju apjoms gadā sasniedz aptuveni 37 gigatonnas). 

Kā liecina līdzšinējā pieredze, vides tehnoloģijām un dabiskajām ekosistēmām ir daudzsološs potenciāls, kas vēl nav līdz galam apgūts. Prognozes liecina, ka vides tehnoloģiju spēja novērtēt dabā notiekošos procesus un ziņot par tiem ievērojami uzlabosies, sniedzot aizvien lielākus ieguvumus tiem, kuri aizsargā, atjauno un pārvalda dabiskās ekosistēmas un ainavas.